un tad nāca otrā diena, otrā
...un tad bija rīts Ezerniekos, savienojums ar dienu un uzkāpšana uz velo, kas veda Dagdas virzienā, tie ir apt. 12. km, viena vīle, citiem vārdiem runājot.
Neslēpšu, apmēram 8 km no 12 es pie sevis domāju diezgan blīvus vārdus un vaidus, meklējot dibena un sēdekļa alķīmisko sadeju,
man sāpēja celis vispirms labais, tad tam kompānijā smelgt pievienojās kreisais. Vīzija, ka otrajā dienā turpināsim pirmās dienas varoņdarbus bija blāva. Taču man ir tāda īpašība, kā stipra gribēšana un patikšana un ja šīs abas vienlaicīgi ir, tad to piekājē pat stipras sāpes mēdz aizmirsties. Tam arī sekoju, atbrīvoju prātu (atcerējos, ka daža jkdze pagājušonedēļ 27 stundas pavadīja dzemdējot, zoa, bārbulīt, klusē, smaidi un minies) tad nu, izelpas un viss tas, mākoņi, rīts un daile.
Dagda sagaidīja kā tikko pamodusies, bet laipna namamāte, tāla un nomaļa, labu prātu pasēdētu tur, galvenajā laukumā, pavērojot ļaužu plūsmu. Piemēram, bija brīnišķīga Vecākā Māsa (9 gadi, domāju) ar Mazo Brāli (otrklasnieks, vasarsraibumains). Māsai bija divas "peļastes" ar baltām lentām, baltas zeķes, ļoti tīras un kārtīgas drēbes, uz pleca mammas atdotā rokassomiņa un gaita, tāda kā pieaugušām sievietēm: soļos ir rūpes, atbildība, prātīgums, nosvērtība un stalta sievišķība. Brālim, savukārt, noberzti ceļgali, tīri, bet traipaini šorti un bezbēdīgs skatiens. Un māšele vinu strostēja: mums ir jāpagūst izlasīt visas šīs vasaras grāmatas atlikušajās nedēļās. Tāpēc mēs gājām uz bibliotēku! Ar šādu pat intonāciju pēc gadiem tiks motivēti/rīcībai rosināti/strostēti mīļotie, vīri, bērni, suņi, armijas un kolēģi. Džeks to visu klausījās un spārdīja akmentiņus, bija priecīgs un šķietami bezrūpīgs. Bērni piedzimst jau gatavi.
Todien visi brauca mājup no Aglonas, tāpēc ceļi, kuri veda prom no Aglonas bija pilni ar novada oficiālajiem auto: AUDI 80 un ģimenēm, kas atgriežas no tā, kam ticu, ka tic un tāpēc veloatpūtnieki devās citos ceļos ar ne sevišķi nogludinātu granti caur Auleju, gar ezeriem: Kupris, Ojats un Sīvers, Aulejs, Gausītis, Cārmins un Jazniks, lai nonāktu pie Čertaka/Čortaka/Velnezera/Valnazara savādāk. Jo šosejas ir garlaicīgas. Ir zināms, ka pat šajos ceļos atsevišķas personas spēja attīstīt pieklājīgu ātrumu un labot-kādus-tur-rekordus, taču mans tās dienasvārds bija Lēne, es īpaši nesteidzos, jo viļņveidīgi smeldza abi ceļgali, kuri dažkārt smeldzēju kompānijā pasauca plecu/sprandas satikšanās punktu (padomāšu, kā to anatomiski saukt bez čītošanās un gūglēšanas), es to saucu par "kumbru", bet tas droši vien kaut kāds pāķisks zemgalisms, norādītu filologi-fašisti no republikas lielākajām cēsīm. Arī grantceļš no Skudrikiem līdz Aulejai bija švakākais no mītajiem: nenogreidetēts, ar smiltīm, kas nobraucienos sniedz ļoti augstu iespēju novilkt uz uzacīm.
Šogad laba āboļu raža ir Latgales dārzos, smaržo pēc dzidrajiem un zaļi antonofki pilni zari; gladiolas krustām šķērsām (kaut kad tur lija, bet tas nebija tad, kad bijām ārā); vienā līkumā smaržoja pēc pirmās skolas dienas: jaunu burtnīcu un grāmatu vāciņi, svaigas dienasgrāmatas smarža un Aulejas baznīcas priekšā es atkritu kā ceļinieks pie akas, visumā nezaimojoši, vien ļoti atkrītoši. Starp citu, Aulejā pasta nodaļa strādā ilgāk, kā Galēnos (bet Galēnos vienā līvānmājā ir ierīkota Roberta Mūka piemiņas istaba.)
Šī būtu īstā vieta, kur atzīties, ka velobraucienā notika arī dažas netaisnības un smagākās no tām autorēja jūsu padevīgā kalpone. Netaisnība lielākā bija tā, ka mans velo nav paredzēts kravu pārvadājumiem un tā nu visas pekeles tika uzpakotas ceļabiedrim, kamēr es svilpoju, astīti gredzenā un mugursomu plecos. Otrajā dienā to uzsēju uz sava jocīgā "stutes bagāžnieka" un tas pierādīja, ka kumbra sāpēšana nav atkarīga vai kumbrā ir soma, vai nav.
Otra ne-taisnība bija tāda, ka ar praktiskās salīdzināšanas metodi iepriekš noskaidrojās, ka mans velo nemaz nav tas pats krutākais uz globusa, otrs velo bija pavisam brīnišķs arī. Par ko es savā dullajā jaunības reibumā toreiz maksāju, par ko, lietotāj Fox? Rumbas man smagas un aploces ar' un tā dakša nemaz nav tik krutiņa! Citas būtiskas netaisnības, tāpat kā makšķerēšanas piederumi, atrastas netika (c).
Čertaks, tātad ir vieta, no kuras bijājušies ticīgie, prestatot šo vietu baltajai Aglonai. Jo ezers ir bez ietekām, iztekām (
vairāk nostāstu te ), kur neviens nedzīvo, nekas nepeld, ūdeni dzert aizliegts, peldēties nevar, "ar actiņām vien, ar actiņām." Pa ceļam vietējie jaunieši guva vfšokējošu pārdzīvojumu "mūsu mežā ārzemnieki!" ar atkārtu žokli pavadot vācu olimpieša formas virsjakā tērpto ceļabiedru, tāpēc mani godināja ar ļoti laipnu "gutten tag". "Vasali", es tiem ņipri atbildēju, ripinot uzkalniņā. Bet malacīši, Vācijas karogu iegaumējuši!
Aglonā valdīja pēcsvētku sagurums. Klimta apmeklētāji pa bazilikas plašumiem, pildīja PET pudeļu tilpumus ar īpašā avota ūdeni, skanēja valodas, izloksnes un sētnieču slota, mēžot papīra lapiņas atkritumu tvertnē, tāda aktīva atgriešanās pie laicīgā. Vienīgās kafejnīcas vienīgā bārmene (pēc gadījuma ar Maltu vairs sapņot par fraņču karbonādēm nebija drosmes) tik rūpīgi un individuāli aprūpēja katra ēdēja pasūtīto porciju, trīsreiz divās instancēs pārbaudot pasūtījumu, cenu un apjomu, ka neuzdrošinājos iet porciju ēdienu degustēšanā, paliekot drošajā uzkodu un zupu segmentā, kur viss ir skaidrs uzreiz. Aglonieši arī ir trāpīgi uzķēruši insaitu, kā sacītu reklāmā, ka vietējiem kungiem šmakavka ar alu labāk iet pie dūšas, ja baudīta bērnu laukumiņā. (Par šādu tendenci ziņoja
mūsu cilvēks Varakļānos un viņam taisnība bij') un tāpēc, "bērnu laukums", kurš iekārtots blakus galvenajai ielai (gandrīz svaigā gaisā) un sastāv no bēdīga paskata slidkalniņa, pievilkšanās stieņa un "kāpjamās sieniņas". Vēl ir arī apmēram 8 galdiņi zem nojumēm, kuros droši vien bija plānots, ka bērni rātni spēlēsies ar krītiņiem. Taču tur nāk vietējā vīru lietu kopiena un spriež par slepenām lietām, baudot brandavīnus.
Rušons, savukārt, viltnieks slēpj piebraucamos krastus. Piekļuve izdevās pētot nerestaurēto un brīnišķo muižu un nevilšā pastaigā ezera virzienā sarunājām ar pašas krastmalas iemītniekiem laipnu atļauju tajā iepelst. Ezers bija silts, mālains, caurspīdīgs un veldzējošs, tīkama atpūta pirms pēdīgā izrāviena tāsdienas uzvarām; es labrāt tur atrastu kādu ilgāka laika apmetni: ezera zīmējums šķita interesants, salas un upurakmeņi, smalki locīta krasta līnija - tādu prasās izpētīt rūpīgāk.
Interjera ziņās jāpiemetina, ka visšaušalīgākais DUS šaipus Ventas atrodas Aglonas/Preiļu/Rēzeknes aplī, īpaši satriecošs ir koka atejas piedāvātais risinājums (vai risinātais piedāvājums, varbūt?) 21. gs tranzītmezglā, bet then again, visi, kas ir redzējuši filmu Lock, Stock and Two Smoking Barrels un atceras "netīrāko tualeti Īrijā" (ja es nejaucu filmas, kā var gadīties) Dinaz DUSu tīkla attīstības/tehniskajam direktoram var nosūtīt vimpeli par centību. Nemēģiniet tur neko, izņemot dokuemntālā kino kursadarba LKA filmēšanas par DrŪmo EksisStenci. Savukārt, pāršķirot žurnāla lapu un pēc interjera ziņām piedāvājot stila vēstis, man Rīgas lasītājiem jāpienes karsts trends no Latgales un tas ir - īsti stilīgi vīri brauc ne tikai ar sarūsējušiem fiksīšiem, bet padara tos praktiskākus, piestiprinot vai nu mazliet (stilīgi) sarūsējušu padomju laika veikalu groziņu pie stūres, vai arī moderno veikalu dārzeņu kastes uz priekšējā un pakaļējā bagāžnieka. Must-have komponents šinī komplektā ir alus ciska jeb kapājamais Vanags. Tie romantiskie groziņi ar bagetēm vai Madaras šampūniem ir aizgājuši, gone, gone, gone. Praktiskums. Pragmatika. Kungi, visbiežāk tērpušies pelēcīgi brūnas krāsas drānās, agrāk pazīstamās kā uzvalki, valkā kepkas, ūsas un ceļu satiksmes noteikumus ievēro vēl paviršāk kā caurbiras skaitītu kalorijas. Tas arī pie stila ziņām.
Un tad jau pamazām tuvojās finišs. Pēdējie astoņpadsmit, ar dažiem pitstopiem ķermeņa stiepšanai.
Un ar tiem beigu izrāvieniem bija tā, ka no vienas puses žēl beigt: vairs tikai drusku km līdz Preiļiem, kur krietnos ceļotājus noņems no trases sakarā ar kādas atpūtnieces vārgajiem un sāpošajiem ceļgaliem un kāda atpūtnieka plānu nodoties iecienītajam sportam tēvzemes galvaspilsētā nākamajā dienā pēc šīs nelielās treniņnometnes.
Un saule taisījās uz rietu kā katru vakaru un likās, ka šitā vēl mazliet un viss (brīvdienas, vasara, (
jaunība, dzīve ) drīz beigsies un kāpēc ir tik maz, bet tomēr drusku sāp un atzīsim, spēka priekš "vairāk tādā pat garā" iespējams, ka nemaz nav.
Un tur nu tie pedāļi un tās dilstošās ceļazīmes un lapsa, jenots, āpsis (nobraukti), krietna lieluma briedis (izleca priekšā) un kaķēni (dzīvi) dažāda rotaļīguma pakāpē un pēc tā visa viens uzkalniņš ar uzrakstu "Preiļi", pirms kura man garām palido tiešām iespaidīgas svara kategorijas kundziņš uz velosipēda, atskatās un šķiet nomurmina "bērniņ, kačāties vajag." Iespējams, viņš to neteica un pilnīgi iespējams, viņš nebija nominis 197 km divās dienās, tāpēc arī lecīgs, bet nenoliedzami, tādu gandrīz finālu es gaidījusi nebiju. Pats fināls gan arī tomēr būtu jāuzskata kaut kur zem liepainās alejas pusceļā līdz Galvenajam Laukumam laimīgi malkojot Bušmilu un veroties augusta debesīs, kurās tomēr stāv rakstīts, ka ne brīvdienas, vasara, kur nu jaunība vai pat dzīve nemaz šitik strauji neataisās beigties un tā.
Bet tur jau arī sākas cits stāsts un tas vairs nav par to, kā daži atpūtās ar velosipēdiem Latgalē mazliet, pavisam bez pārspīlējumiem.
Smukas tās dienas bij, smukas, no tādām kā ogām vāra gardas zaptes un ziemā bauda un slavē un pasakās.