mani dzeršanas mērījumu rezultāti mani vairs neinteresē, zinu tikai to, ka pretalkoholu patērēju intensīvāk nekā alkoholu, kas nedēļai ar roņu dzimeni tomēr ir jocīgi. tāpēc par dzērieniem es neko nestāstīšu. par kaušanos gan. par baigajiem drugāniem mēs ar tomu kļuvām tikai tad, kad bijām izkāvušies kādā ainažu grāvī. līdz tam mēs satikām labi un pat bijām uztaisījuši kraudsērfingu pienenēs, bet tas nebija pa īsto, jo klusēt blakus mēs nemācējām. ar mārvelu mēs īsti nekad neesam kāvušies, bet okei, tas ir galīgi cits gadījums, jo mēs vispār pārkāpjam fizikas likumus. bet viņš ir tā sirsnīgi fiziski mani aizstāvējis no citu uzbrukumiem. piemēram, no frikas (bilde uzņemta tad, kad gājām devītajā klasē, man vēl aizvien tā brūnā ir mīļākā jaka):

kaut kad rudenī (es atceros precīzu datumu un gandrīz precīzu pulksteņa laiku, bet tēlošu vēso un tomēr palikšu pie "kaut kad rudenī") es iezvēlu jurģim. ne jau tā viegli ar mušsitamo pa muguru, bet tā kārtīgi, ka gar zemi. vakardien jurģis iekrāmēja man. un ne jau tā viegli ar peļu astīti par pieri, bet tā, ka gar zemi. turklāt ar sevišķu glanci - pie kaut kāda nebūt policijas mājokļa, lai man uzreiz būtu skaidrs, ka ķēniņam no policijas nav bail. un tā tas ir - pat antonija apele saka, ka tā gaļa, kas mums ir, ir jāizmanto, lai sev palīdzētu. vēlāk mana labākā draudzene deva simtiem svētību un atbilstošu citātu, un te ir laiks atsaukt atmiņā, ka viņš bija vienīgā, kurš vakariņās, kad visiem bija jāievēlās jaunā gada vēlme, ievēlējās kaut ko manā vieta, neļaujot apmierināties ar manu "man neko nevajag"(pateikts, truli raugoties galdautā). tālab es jūsu pašu vietā novēlu daudz kauties