nē, vest dienasgrāmatu saita adminiem ir vēl tupāk, es par to biju aizmirsis. nevest nevar - ir jau pierasts. dzēsties arī ir stulbi. ar roku rakstīt es vairs īsti neprotu (darba intervijā aizpildot anketu pats ahujel). rakstīt tāpat vien ir bezjēdzīgi. rakstīt ļoti nopietni arī ir bezjēdzīgi. viss. apnicis. bet man pārgāja. es nezinu kāpēc. nē, nu patiesībā nojaušu, kāpēc vajadzēja sarīkot tik muļķīgu šovu. bet, davai, nekas tāds starp mums nav noticis. posta nosaukumu "sokrāts uz poda" es nodzēsu. ibo ņehuj.

biju imantā iegājis mazajā bodītē pēc cigaretēm, kur man jau pēc piecām minūtēm viens apmeklētājs bezmaz piesolīja pa purnu ar tekstu "a čego ti tut umņičaješ?". lai arī es tikai pateicu pazīstamam pārdevējam "čau". tātad kaut kas ar mani nav kārtībā, kaut kas notiek, es laikam tā izskatos. es teicu, ka man daudz vieglāk ir nerunāt ar pārdevēju nekā tagad rīkot razborkas ar viņu. lai arī sakrājies ir tā, ka es būtu ar mieru uz jebkurām razborkām. nu, aizietu mājās ar sasistu degunu un laimīgs un izlādējies. un viss būtu labi. bet stulbais es nemeklē vieglus ceļus. kad es gāju projām, pie durvīm dzirdēju kā šis pats apmeklētājs teica "počemu mņe kažetsa, čto on meņa poslal nahuj?". saprotiet enerģētiku. un mesidža ergonomiju. jo nu, jā, es kaut kā, protams, aizūtīju viņu tālāk. to nepasakot skaļi. kaut kā laikam pat rēķinoties, ka to visu var redzēt.

es toties lieliski tagad saprotu, ko domāja dienasgramata ar to, kāpēc viņš nevēlas pašidentifikāciju. es domāju, ka varbūt man rakstīt vispār tikai tā kā tagad?