|
[6. Okt 2016|16:02] |
a jums arī tā ir, ka jūsu asinsradinieki (ne bērni, bet tie, kas nākuši pirms jums vai arī brāļi/māsas) jums īstenībā ir pavisam sveši cilvēki ar kuriem ir grūti noturēt normālu sarunu? man toč tā ir, es tā padomāju un sapratu, ka manā ģimenē nav neviens cilvēks par kuru es varētu teikt - viņš mani pazīst. Nu man tur ir tādas politkorektas attiecībiņas ar māsām un tēti. Mēs sazvanamies, aprunājamies un tā, bet, piemēram, viņi nezina ka es spēlēju pop/šlāger grupā vai to, kas man garšo, nu jūs jau zināt, ir tādas attiecības, es domāju lielākajam vairumam cilvēku, par kurām var teikt, ka jā ar šiem cilvēkiem es dalos lielā daļā savu jūtu un izjūtu, es nebaidos arī izteikt slēptākus viedokļus, proti, manējā ģiemnīte nepazīst mani, jo es viņiem neesmu parādījis savu īsto seju (lol un arī netaisos to darīt). Es tā aizdomājos - diez tas visiem tā ir? Kāpēc tādas domas? Jo man šķiet, ka cilvēkā ir kaut kāds iedzimts atgrūšanās mehānisms, kas līdzīgi kā iesprostotais vienmēr mēģinās izmukt, tā arī šādās attiecībās iesprostotais kaut kā attālinās, iespējams neapzināti. Protams ka "not all," bet vai jums šķiet, ka mans gadījums ir atkāpe no normas vai tieši norma? |
|
|
Comments: |
man ir tāpat un liekas, ka, ja ir savādāk un brāļmāsas ir ar kopīgām interesēm un var noturēt sarunu par ne vienaldzīgām lietām, tas ir ārpuskārtas un forši
From: | (Anonymous) |
Date: | 6. Oktobris 2016 - 16:51 |
---|
| | | (Link) |
|
ar brāli kopā daudz ko darām un tā.
tēvs , māte... nu, tā.
ar citiem tālākiem asinsradiniekiem un arī neasins praktiski nekontaktējos/totāli neinteresē.
nezinu vai norma- man nav (73.dz.g.)
| From: | ulvs |
Date: | 6. Oktobris 2016 - 17:28 |
---|
| | | (Link) |
|
protams. tas atkarīgs no atsvešīnātības pakāpes. kas manā gadījumā mēdz būt grannd
Nez, man ar tēvu un māsu, kas ir vienīgie palikušie asinsradinieki, vienmēr bijušas brīnišķīgas attiecības. Faktiski abi ir cilvēki, ar kuriem vienmēr bijis visvairāk un interesantāk par kaut ko runāt, īpaši jaunākos gados, kad vēl nepratu ''tusēt'' ar random cilvēkiem komunikatīvās pieredzes trūkuma dēļ. Abi arī diezgan lielā mērā ietekmējuši manis, kā personas, izaugsmi par to, kas esmu.
Esmu pamanījusi, ka tā ir lielai daļai sabiedrības, īpaši LV vīr.dz., kuri pusaudža gados pārstāj rādīt savu iekšējo pasauli. Man tā nav, bet es arī neesmu iemācījusies skillu "nerādīt īsto seju", un brīžam tas ir baigi slikti.
man tieši tāpat kā tev. moš 87 ir a faulty year?
| From: | blond |
Date: | 6. Oktobris 2016 - 20:52 |
---|
| | | (Link) |
|
nē, man māte, tēvs, bērni - tuvākie cilvēki. vienmēr mums visiem (tiešām - visiem, arī tā saucamajiem bērniem) ir bijuši ļoti svarīgi visādi kopīgi pasākumi, nu tur ziemsvētki, lieldienas. ar bērniem sazinos gandrīz katru dienu. neiztiek, protams, bez pārpratumiem, bet vispār - tuvāku cilvēku par ģimeni nav. tur ir tā aizmugures, mūra, sienas sajūta.
| From: | heda |
Date: | 6. Oktobris 2016 - 22:35 |
---|
| | | (Link) |
|
Kurā brīdī tu beidzi viņiem rādīt īsto seju? Man par savējiem šķiet, ka tik labi viens otru pazīstam, ka viens otra īsto seju redzam pat nerādītu.
nezinu, gan jau kaut kādā momentā sapratu, ka drošāk ir glaudīt pa spalvu nekā dirsties
Man tā toč ir. Ar senci es runājis neesmu nekad. Pāris vārdu pārmīšana neskaitās. Ar pārējiem ir formāli labas/norm attiecības, bet reāli vai nu man ir poh uz visiem, vai visiem poh uz mani, es nez. | |