austrinjsh
Reiz Austriņš nolēma dzīvot saskaņā ar dabas likumiem. Paņēmusi lāpstu, sienas kalendāru un tējkannu viuņa devās uz Dziļmežu iekārtot sev kādu nelielu mājoklīti. Atnākusi pašā meža vidū Austriņš skatās - a viss jau aizbūvēts, skat, pat sirmie Bebri tikuši pie vietas sociālajā namā. Un priedes nolīmētas ar sludinājumiem - trīs zari par četrsimt zīlēm, ala ar balkonu un belitāžu - mučele tauku.
- Pārdodu garāžu!, garām aiztruc Zaķis.
- Purviem cenas krītas!, garām norāpo Odze.
- Nav studentam dzīves Latvijā!, noskaitās Austriņš un devās atpakaļ uz pilsētu.