Palātā mēs bijām piecas, es visjaunākā un visveselākā. Man ir 33 gadi, Vinetai Vīlipai 64 gadi, Ļudai 61, Fjoklai 79 un Marijai Pavlovnai 87. Visbriesmīgākā ir Ļuda, jo viņa nepārtraukti tarkšķ. Grūti panesama apziņas plūsma. Izspūruši netīri mati, vienmēr tāda kā izbrīnīta seja, roka ieģipsēta kā klucis, pa virsu slimnīcas kreklam siltais halāts tīģera rakstā. Viņai ir kaut kādas lielas problēmas pēc operācijas, un viņa slimnīcā ir jau ilgi. Roka ir lūzusi divās vietās, un vienā no tām bijusi izšķaidīta. Ļudai špricē vēderā, asinis nerec, un tāpēc slimnīcas krekls priekšpusē ir vienmēr notraipīts ar asinīm.

Fjoklai ir lauztas ribas un viņa visu laiku guļ. Māsiņas, sanitāres, meita un palātas biedrenes visu laiku grib pierunāt Fjoklu pasēdēt, bet viņa pie katras kustības skaļi kliedz, jo lauztās ribas ļoti sāp. Naktīs Fjokla murgo un vaid. Vēl Fjoklai mēdz vai nu smagi iet lejā ēdiens vai ieskriet nepareizajā rīklē, vai kas tamlīdzīgs, un tad viņa gārdz tā, ka šķiet - tūlīt gals būs klāt. Sākumā es baidos, tad pierodu. Fjokla nokārtojas pamperos, bet Marija Pavlovna, lai arī vecāka, sauc sanitāres ar šīberi. Marijai Pavlovnai ir bijusi operācija kājā, viņa nestaigā, bet pasēž labprāt, un patiesībā ir patīkamākā no visām. Lai gan salīdzinot ar Ļudu, arī Vinetai un Fjoklai nav ne vainas.

Ļuda ar savām runām nogurdina pilnīgi visas. Kamēr vēl ir runa par veselību, viņas vāvuļošana ir ciešama, bet pret vakaru viņa sāk apspriest politiku, un tas nu ir pilnīgs vāks. Kronis visam ir Ļudas centieni pierādīt, ka 1922. gadā dzimušajai Marijai Pavlovnai bijusi vieglāka dzīve nekā 1948. gadā dzimušajai Ļudai.

Nabaga Vineta ir tā, kas visvairāk cieš no Ļudas verbālās caurejas, jo abas vecās sievietes var izlikties, ka nerunā vārguma dēļ, bet es lasu un klausos mūziku uz austiņām. Kad Ļuda nav palātā, man mūziku tik ļoti nevajag. Tad var baudīt klusumu vai pārmīt kādu konstruktīvu vārdu ar pārējām. Vienu vakaru, kad Ļuda aiziet uz tualeti, Marija Pavlovna man sazvērnieciski saka – kā gan viņai neapnīk! – un smīn.

Man Marija Pavlovna patīk, lai arī viņa man norāda, ka nedrīkst staigāt pliku vēderu - manai jaunajai melnajai pidžamai, kuru nopirku Marks un Spenserā speciāli priekš slimnīcas, bikses ir par lielu. Domāju, būs ērtāk, ja pirkšu par izmēru lielāku, turklāt augša šim modelim ir pašaura, tomēr bikses tiešām krīt nost. Citādi pidžama ir eleganta, „forši, melna pidžamiņa, piemērota bērēm”, komentēja dēls. Pidžama ir kokvilnas, bet augša izskatās sintētiska, par ko es savukārt dabūju pa kaklu no Ļudas. Viņas abas ar Vinetu nemitīgi apspriež to, kā es ģērbjos, ko ēdu un ko daru. Pilnīgi visu. Pirmajā vakarā es noņemu no sejas kosmētiku, bet Vineta prasa – kāpēc jūs vispirms nomazgājāt seju, bet tagad pūderējat? Es iecietīgi paskaidroju, ka seju nenomazgāju vis, bet gan tīru to tagad. Tad Vineta ierauga uz mana galdiņa nagu eļļu un nosodoši saka – un smaržas jums arī! Uz operāciju nedrīkst smaržas! Vienu dienu tak varat iztikt bez tiem smiņķiem! Ar vārdu sakot, es esmu ģevuška, palātas caca. Diezgan ironiski. Vēl es jūtos, ka man ir nenormāli daudz naudas un krutā If polise.

Kad es klausos mūziku, Ļuda pārliecas pār manu gultu un saka, ka grib paklausīties, kas man tur ir. Man pārmet arī, ka vakarā dzeru ūdeni, jo tad naktī vajadzēšot čurāt. Patiesībā naktī čurāt vajag tieši viņai. Ļuda strostē arī nabaga Fjoklu, kura nevar pakustēties. Ir jau taisnība, ja Fjokla gulēs, viņa var arī nomirt – saspiests krūšukurvis, var sākties plaušu karsonis, tad vēl izgulējumi. Sanitāres arī bar Fjoklu, taču tikai tad, kad atnāk – bet Ļuda ir klāt visu laiku.

Pirmās dienas man nav vispār nekādas empātijas. Es uzceļu sev apkārt stikla sienu un domāju par sevi. Uz beigām, kad man pēc operācijas ir labāk, es jau esmu nobriedusi Fjoklu pabarot un beigās iemanos pat apsēdināt – viņa ir saņēmusies un vairākas reizes dienā pa pusstundai pasēž. Fjoklu sēdināt ir grūti, jo viņa tomēr ir pasmaga, lai arī pieturas pie speciālas stangas virs gultas. Jāliek aiz muguras spilvens un aiz spilvena ķeblis, bet man funkcionē tikai viena vai pusotras rokas.

Sanitāres ir ļoti labas, dara visu, nekādi piecīši kabatā nav jābāž. Viņām tikai ir maz laika, jo vairums pacientu nodaļā netiek ar sevi galā. Nodaļā ir viena duša un vairāk arī nevajag, jo pacienti mazgāties vienkārši nespēj, rokas, kājas ģipsī vai arī nav spēka. Es izraisu īstu sensāciju, kad otrajā pēcoperācijas dienā ar veselo roku izmazgāju izlietnē matus. Guļošos sanitāres apmazgā rītos un vakaros. Ved arī uz tualeti un pirms operācijas palīdz tai pašā dušā, ja tas iespējams. Griež arī nagus, kā maziem bērniņiem.

Vineta iestājas nodaļā kopā ar mani. Viņa ir kritusi un lauzusi roku 31. decembrī Ikšķilē, nesdama no veikala pienu un krējumu. Duntes ielas traumpunktā viņai uzlikts ģipsis, kā vēlāk izrādās – nepareizi. Visas brīvdienas viņa cietusi nežēlīgas sāpes un sestajā janvārī aizgājusi pie ģimenes ārsta. Tālāk stāsts līdzīgs kā man – ambulatorajā nodaļā pat maksas pieraksts tikai 14. datumā. 19. viņa beidzot ir nodaļā, dakteris viņu „iesmērē” manam dakterim, jo mēdzot viņam atdot sarežģītākus gadījumus, un mans dakteris Krustiņš pēc rentgena paziņo, ka operācijas nebūs, jo kauli jau saauguši nepareizi un, kā noprotu, viņas gadījumā tos atlauzt vairs nevar vai arī viņai tik smaga padarīšana kontrindicēta. Viņai uzliek ģipsi drusku labāk un atlaiž mājās ar ieteikumu kustības atjaunot poliklīnikā ar vingrošanu. Tā kā man ir paveicies, ka manas kustības tiek uzskatītas par vērtīgākām vai arī gadījums vieglāks, manus kaulus paspēj atlauzt un saliek pareizi, un pieskrūvē ar divām skrūvēm, kuras paliks man iekšā visu mūžu, ja netraucēs.

Pirmdienas vakarā Vinetu vēl paspēj sagatavot operācijai. Vinetai lauztā roka ir labā, tāpēc anestēzijas anketu palīdz aizpildīt sanitāre Rita. Jāteic, ka 64 gadus vecā Vineta ir daudz slimāka un izskatās krietni sliktāk nekā 71 gadu vecā Rita, kas ir moža, sportiska, inteliģenta (viņa vienīgā atpazīst manas Tenesija Viljamsa „Atmiņas”) un tikai nedaudz augstprātīga. Viņa ir ļoti rūpīga un tikai drusku nepacietīga. Anketu pildot, viņa tomēr sabar arī Vinetu, kas uztraukumā rausta valodu un nespēj sakarīgi atbildēt. Es noklausos, ka Vineta pēc profesijas ir montētāja atslēdzniece, ka tagad viņa ir pensionāre un trešās grupas invalīde – plaukstas muskuļu vājums; ka aprīlī viņai onkoloģiskajā izgriezts audzējs zem lāpstiņas, ka viņa slimojusi ar tuberkulozi, un vēl gastrīts, „bet tas jau visiem”. „Saaukstēšanās? Man mājās tagad visi slimi, vispār kaklā tā kā kasās...” „Jums ir Parkinsona slimība”, apgalvo Rita, bet Vineta strīdas, ka dakteris neko tādu nav teicis. „Bet jums trīc rokas,” saka Rita. „Man trīc no uztraukuma, ka esmu svešā vietā.” „Pie daktera jums netrīc?” „Pie pazīstama daktera netrīc”. Vēlāk rokas tiešām trīc mazāk. Vinetai ir meita un dēls, bet no slimnīcas viņa aizbrauc viena, ar trolejbusu, pat ar diviem sabiedriskajiem transportiem – uz Imantu. Ar ieģipsētu roku un lielu somu.