*

līdz šim man nekad nebija bijusi darīšana ar kremācijas urnām. tetamammu kremēja, bet tas bija pirms 22 gadiem, es toreiz par to vispār neinteresējos. šodien krematorijā izņēmu urnu ar mammas brāļa pelniem. kamēr gaidījām, kad mamma Saļikā piesēdīsies pie datora un brīvā formā uzrakstīs uz krematorijas e-pastu, ka atļauj man šo urnu saņemt (viņiem esot bijuši nepatīkami precedenti ar radiem, kas nespēj savā starpā sadalīt urnas - tāpat vien negribēja atdot), tērzēju ar krematorijas darbinieku. urnā tiešām esot tikai konkrētā cilvēka pelni. rotaslietas - kā laulības gredzeni, parasti izkūstot. kad mammas e-pasts bija ienācis, dabūju urnu, pajokoju par pelnu izbiršanu mašīnā (urna ir aizskrūvēta un atveres maliņas laikam vēl noslēgtas ar līmi - nav tā kā filmās rāda, ka pelni visu laiku gāžas ārā no urnām) un devos prom. es it kā pilnīgi saprotu, ka tā ir vienkārši koka kastīte ar pelniem, bet bija tāda jocīga sajūta, ka tā kādu laiku vienkārši mētājās mašīnā uz sēdekļa. atbraucu mājās un nesaprotu, kur to likt. tā vispār mēs plānojam to ierakt zemē blakus vecāsmammas un vecāpapa kapavietām. bet, kad tas notiks - nav ne jausmas. droši vien atkarīgs no brālēna. šobrīd šķiet vienlīdz stulbi gan urnu kaut kur nobāzt, gan vienkārši novietot kaut kur telpā - redzamā vietā. nav tā, ka man gribas uz to skatīties. jo jādomā par Aldi un tas ir bēdīgi. kaut kur slēpt arī liekas tizli un nepareizi. ja es to kaut kur nobāzīšu, es visu laiku par to domāšu. ko jūs darāt ar savām kremācijas urnām to ceļojumu no krematorijas uz kautkurieniciturieni starplaikos?