Man gribas nošaut tādas situācijas, kad skumjas vienās acīs satiekas ar cerību citās. Tā nav nekāda varavīksne. Pavasara sašķīdušais ledus dodas uz kanalizāciju.

Es sēžu autobusā, autobusa krēslā. Pa diognāli no manis man pretī sēž meitene - liela, rokas neveikli skaidro kaut ko citiem. Rokas jau tikai ir: gludas, pirksti bāli, visi vienā komandā. Viņai blakus sēž draudzene, kas ir mazāka un glītāka, kaut arī ne pārāk - neglītas meitenes vienmēr ņem sev līdzi meitenes, kas ir mazliet, mazliet glītākas, bet nekad pavisam glītas. Varbūt tā ir cerība kādreiz satikt divus zēnus, kuriem iepatiksies otrā meitene, tas ir kaut kas zemapziņā. Man ir vienmēr kauns skatīties uz to otro meiteni. Tāda kā nodevība, lai arī tieši tā viņas arī ir iecerējušas.

Tāpēc es neskatos uz otro meiteni, domāju, ka viņai liekas, ka es viņu ar acs kaktiņu vēroju, bet, protams, ka nevēroju. Es pārlaižu skatienu pirmajai meitenei. Zinu, ka viss ir tā kā pirmajā formulā un visu izšķir sekundes desmitdaļas. Tas ir tukšs skatiens, kas piepildās. Acis slīd, tad pielīst ar izteiksmi. Pietura ir uz viņas krūtīm - viņa ir liela un viņas krūtis arī ir lielas, tāpēc es apstājos tieši tik daudz, cik vajag. Ne tik daudz, lai viņa padomātu, ka es viņu ar skatienu izģērbju, nē, es to nedaru. Varbūt tikai atpogāju jakai pogu, vairāk man laika nepietiek. Kaut arī es nedaru pat to.

Tāda ir skumju un cerības spēle.

Viņa mēģina skatīties man pāri un tad kaut kur blakus, un tad vispār stiklaini skatās uz konduktori, tad pagriež galvu, smejas, tad saka kaut ko savai draudzenei, tad skatās ar platformāta skatu. Un tikai pēc tam viņai parādas drosme sākt skatīties acīs - man ir ne tikai krūtis, man arī ir acis. Zinu, ka man vairāk nav ko tev. Par ko tu šobrīd domā, kur slīd tava videokamera, es nevaru apsēsties tev blakus, jo tad tu pārstāsi, bet es negribu, lai tu.

Es ienīstu skatīties kādam acīs, es to nekad nedaru, tikai galējas agresijas rezultātā. Tas tā kā ir mūsu kopējais realitātes šovs, pārstāsim izbalsot viens otru.Beidzam. Davai, beidzam pirmo sēriju, pirmo sezonu. Nafig to visu.

Viņas draudzene viņu baksta ar celi. Viņa kaut ko pateiks, parādīs uz kādu ēku logā, lai viņa pagrieztu galvu un paskatītos. Šādos brīžos es vienmēr domāju - nu kur tad lai vēl paskatās? Uz manām netīrajām kurpēm? (pa kuru laiku viņas to iemanās izdarīt man ir liels noslēpums). Nav kur. Atkal acīs. Atkal. Viņai tiešām ir skaistas acis, tādas ar lielu jautājuma zīmi, es zinu šo skatienu, ja tu novērsīsies, viņa sāks vienkārši raudāt. Tāpēc es atkal blenžu uz krūtīm. Lai neskatītos acīs.  Strīds par to, kurš tad bija iniciators, kuram  jāatbild pēc pilnas programmas, nav vairs tiesību  nepaskatīties pretī - tu būsi maitasgabals.

Un, protams, es esmu maitasgabals.

Es sāku skatīties uz viņas kurpēm, nevis tā tieši, bet it kā nejauši, lai viņa saprastu, ka es skatos tieši uz viņas kurpēm. Tās ir tādas neveiklas platformenes. Man ir jāpūlas, lai skatienu vērstu nevis uz kājām, lielām, garām, bet NE TĀM, tikai uz tām sasodītajām tupelēm. Ja viņai būtu saulesbrilles, es skatītos uz saulesbrillēm. Un tad vienkārši aizveru acis. Nezinu, vai tas ir kā aizvainojums, bet man ir par ko uzrakstīt šeit un viņai - ko atcerēties.