Man gribas nošaut tādas situācijas, kad skumjas vienās acīs satiekas ar
cerību citās. Tā nav nekāda varavīksne. Pavasara sašķīdušais ledus
dodas uz kanalizāciju.
Es sēžu autobusā, autobusa krēslā. Pa diognāli no manis man pretī sēž
meitene - liela, rokas neveikli skaidro kaut ko citiem. Rokas jau tikai
ir: gludas, pirksti bāli, visi vienā komandā. Viņai blakus sēž
draudzene, kas ir mazāka un glītāka, kaut arī ne pārāk - neglītas
meitenes vienmēr ņem sev līdzi meitenes, kas ir mazliet, mazliet
glītākas, bet nekad pavisam glītas. Varbūt tā ir cerība kādreiz satikt
divus zēnus, kuriem iepatiksies otrā meitene, tas ir kaut kas
zemapziņā. Man ir vienmēr kauns skatīties uz to otro meiteni. Tāda kā
nodevība, lai arī tieši tā viņas arī ir iecerējušas.
Tāpēc es neskatos uz otro meiteni, domāju, ka viņai liekas, ka es viņu
ar acs kaktiņu vēroju, bet, protams, ka nevēroju. Es pārlaižu skatienu
pirmajai meitenei. Zinu, ka viss ir tā kā pirmajā formulā un visu
izšķir sekundes desmitdaļas. Tas ir tukšs skatiens, kas piepildās. Acis
slīd, tad pielīst ar izteiksmi. Pietura ir uz viņas krūtīm - viņa ir
liela un viņas krūtis arī ir lielas, tāpēc es apstājos tieši tik daudz,
cik vajag. Ne tik daudz, lai viņa padomātu, ka es viņu ar skatienu
izģērbju, nē, es to nedaru. Varbūt tikai atpogāju jakai pogu, vairāk
man laika nepietiek. Kaut arī es nedaru pat to.
Tāda ir skumju un cerības spēle.
Viņa mēģina skatīties man pāri un tad kaut kur blakus, un tad vispār
stiklaini skatās uz konduktori, tad pagriež galvu, smejas, tad saka
kaut ko savai draudzenei, tad skatās ar platformāta skatu. Un tikai pēc
tam viņai parādas drosme sākt skatīties acīs - man ir ne tikai krūtis,
man arī ir acis. Zinu, ka man vairāk nav ko tev. Par ko tu šobrīd domā,
kur slīd tava videokamera, es nevaru apsēsties tev blakus, jo tad tu
pārstāsi, bet es negribu, lai tu.
Es ienīstu skatīties kādam acīs, es to nekad nedaru, tikai galējas
agresijas rezultātā. Tas tā kā ir mūsu kopējais realitātes šovs,
pārstāsim izbalsot viens otru.Beidzam. Davai, beidzam pirmo sēriju,
pirmo sezonu. Nafig to visu.
Viņas draudzene viņu baksta ar celi. Viņa kaut ko pateiks, parādīs uz
kādu ēku logā, lai viņa pagrieztu galvu un paskatītos. Šādos brīžos es
vienmēr domāju - nu kur tad lai vēl paskatās? Uz manām netīrajām
kurpēm? (pa kuru laiku viņas to iemanās izdarīt man ir liels
noslēpums). Nav kur. Atkal acīs. Atkal. Viņai tiešām ir skaistas acis,
tādas ar lielu jautājuma zīmi, es zinu šo skatienu, ja tu novērsīsies,
viņa sāks vienkārši raudāt. Tāpēc es atkal blenžu uz krūtīm. Lai
neskatītos acīs. Strīds par to, kurš tad bija iniciators,
kuram jāatbild pēc pilnas programmas, nav vairs tiesību
nepaskatīties pretī - tu būsi maitasgabals.
Un, protams, es esmu maitasgabals.
Es sāku skatīties uz viņas kurpēm, nevis tā tieši, bet it kā nejauši,
lai viņa saprastu, ka es skatos tieši uz viņas kurpēm. Tās ir tādas
neveiklas platformenes. Man ir jāpūlas, lai skatienu vērstu nevis uz
kājām, lielām, garām, bet NE TĀM, tikai uz tām sasodītajām tupelēm. Ja
viņai būtu saulesbrilles, es skatītos uz saulesbrillēm. Un tad
vienkārši aizveru acis. Nezinu, vai tas ir kā aizvainojums, bet man ir
par ko uzrakstīt šeit un viņai - ko atcerēties.