Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
23.4.09 22:33
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ir grūti formulēt, kas tieši mani tik neizsakāmi besī un šķebina vairumā amerikāņu seriālu un daļā komercliteratūras, ko man gadījies palasīt - bet tam noteikti ir kāds sakars ar didaktiku, ar atklātiem vai pusapslēptiem mājieniem psihoterapeita vai iejūtīga gribipartoparunātdraudziņa virzienā, zombējošā ideoloģija, kura tiecas pierādīt traģēdijas nāvi. Tipa, - ja jūs plosa sāpes, neatrisināmi konflikti, eksistences absurda apzināšanās, vai vēl kādas oldskūlīgas kaites, nesatraucieties! Tās visas ir ārstējamas neirozes, mums krājumā ir gatavas receptes arī šādām situācijām, vispār jebkurām situācijām! Mainiet savu attieksmi, atbrīvojiet emocijas, izrunājieties - viss būs labi, kīp smailing, wīiiiī!
Un no šīs anestezējošās banalizācijas es topu nervoza, mani pārņem ļauni nolūki, piemēram, čukstēt "Mirsti, maita, mirsti!" un aplaudēt fon Trīram - piedodiet, man vajadzēja jums to pateikt, es iešu uz terapiju, līdz atkal varēšu lepoties ar sevi, goda vārds!
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]zum
    23.4.09 23:22
    Kas tu galīgi jocīga? Arī sataisījusies uz tearpiju? Labāk iedzer kādu tēju. Vislabāk parasto, melno :)

  • [info]fanija
    23.4.09 23:41
    vai arī visam, pilnīgi visam apakšā ir atmiņas par tēvu!;)

  • [info]citronmeetra
    24.4.09 09:43
    Hm, hm, mana pieredze ar terapiju kā reizi ir tāda, ka tur māca tā pamatīgi saprast to, ka būs jāmirst. Nāve ir tepat tieši blakus katru manu dzīves mirkli. Nav iespējams izvairīties. Tāpat kā nav iespējams izvairīties no dzīves. No sāpēm, no visādām šausmām, kas notiek katru brīdi. Visur. Tas vienkārši ir pa īstam. Dzīve. Nāve. Tieši tagad.

    Bet man šķiet, ka nojaušu, ko mēģini pateikt. Vairums seiālu rada ilūziju, ka neviens nekad nemirst, un ja atrī mirst, tad tā taču ir tikai filma.


    Kaut gan - man mīļais seriāls ir Grejas anatomija, un tur visi mirst pie katras izdevības :)

    • [info]krii
      24.4.09 09:54
      Nē, nevis ka nemirst, bet to, ka vienmēr var tikt galā ar sāpēm, ja izmanto pareizo recepti. Mani besī tās ilūzijas par pareizo recepšu eksistenci, ko uztur gan seriāli, gan literatūra.
      Mūsdienās Hamlets ietu pie psihoanalītiķa un pēc tam 14 sērijas "izrunātos" ar māti, ar Klaudiju un ar Ofēliju. Un Ofēlija arīdzan atrastu, ar ko "izrunāties", nevs lēktu upē.

      • [info]citronmeetra
        24.4.09 10:12
        Māksla un dzīve tomēr nav viens un tas pats. Nedod Dievs, sūtīt Hamletu pie psihoterapeita! Tomēr īstajā dzīvē glorificēt visādas bēdas, turēties pie naida paaudzēm ilgi un nekad pa īstam neizrunāties ne ar sevi, ne ar sev svarīgajiem cilvēkiem, ir ļoti cilvēciski, bet dzīvi bremzējoši.

        Bet mēs jau šeit par mākslu runājam, nevis par īsto dzīvi. Tad nu par mākslu. Jā, mani arī dažkārt mulsina tas, ka seriālos viss atrisinājumi atnāk tik viegli. Tomēr tur ir arī kāds knifs. Tas ir tāpat kā ar teikām un pasakām. Sava daļa patiesības ir arī seriālos, tikai attiecīgajā seriālu formātā. Piemēram, doma par to, ka meklēt un atrast izeju no sarežģītām situācijām, nemaz nav tik peļama. Tikai seriālā viss notiek paātrināti un vienkāršoti, bet dzīvē - lēni un ar dažādiem šķēršļiem. Bet sava daļa patiesības ir par visdumjākajos TV izstrādājumos. Jo tie paši cilvēki vien tos ir saražojuši, kaut arī, iespējams, šausmīgi halturējuši vai arī nav bijuši ļoti talantīgi. Vai arī domājuši, ka viņus citādi nesapratīs, ja vien viņi stāstu neizstāstīs ļoti vienkārši. Vai arī mulsuši paši no savām domām.

        • [info]krii
          24.4.09 10:54
          Es jau te gaužos tieši par praktiskuma uzvaru pār jebkuru estētisma kripatu. Un ne tikai seriālos - mani pārsteidz, ka arī grāmatas top tikpat debilas.

          • [info]snorke
            24.4.09 11:03
            ir kāds piemērs ? par grāmatu. es tagad pastiprināti interesējos par psiohoterapijas aspektiem, tai skaitā atspoguļojumu literatūrā :)

            • [info]krii
              24.4.09 11:13
              Ai, nu konkrētās pārdomas radās palasot kaut kādu kārtējo murdziņu Alice Sebold "The lovely bones" - es gan lasīju latviski, bet tā nav grāmata, ko tulkojums varētu sabojāt.
              Nē, tur nedarbojas neviens psihoterapeits, bet viss sižets sastāv no dažādu ļautiņu realizētas "tikšanas pāri" kādas meitenes vardarbīgai nāvei.
              Diezgan derdzīga didaktika.

  • [info]snorke
    24.4.09 10:31
    man ļoti patika traģēdijas nāve un anestezējošā banalizācija ! es savā dzīvē vairāk esmu redzējusi ciešanu glorifikāciju un traģēdijas kutivēšanu paaaudžu paaudzēs,,, ieciklēšanos uz savu sāpi un greizā spoguļa uztiepšanu citiem,,,

    • [info]citronmeetra
      24.4.09 10:33
      Amen :)

    • [info]krii
      24.4.09 10:55
      Es te, mīļā, par mākslu vai to, kas pretendē uz mākslas būšanām, nevis Tavu dzīvesstāstu.:)

      • [info]snorke
        24.4.09 11:02
        man jau liekas, ka tikai, kā tu pati raksti, am. seriāli un komercliteratūra, pie tam vājākie žanrā, demonstrē psihoterapiju kā vieglu ceļu uz problēmu risnājumu,,,, visādas mākslas jau taisni otrādi, barojas no ciešānām, nu Kafka, Ibsens, Bankovskis :)) (sanāca izteiksmīga trijotne)

        • Re:

          [info]krii
          24.4.09 11:09
          Jā, Tu pareizi pamanīji - es nerakstīju ne par Kafku, ne par Ibsenu, ne par Bankovski.:)

          • Re:

            [info]snorke
            24.4.09 11:16
            manuprāt vis sir ok :)
            - daži avoti popularizē vieglus ceļus, kā atbrīvoties no ciešanām (kaut gan es zinu tik sieviešu žurnālus un dažas selfhelp manualus šai kategorijā),
            - daži reklamē eksistences bezjēdzību un ciešanu mūžīgumu,,
            - abi ir vajadzīgi, lai būtu kāds nebūt līdzsvars

  • [info]barvins
    24.4.09 11:44
    Mani atkal besī tas, ka ciešanas tiek pasludinātas par cēlāku izdarību, nekā risinājuma meklēšana. Kamōn - ja rakstnieki ir sapisušies, tas nenozīmē, ka viņiem lasītāji arī ir jāsapiš.
    Tas, kā amerikāņi ir uzsēdušies uz psihologiem, gan ir jocīgi - tā viņiem jau kādu brīdi ir tradicionāla kultūras sastāvdaļa.

    • [info]snorke
      24.4.09 12:31
      KĀ ES PIEKRĪTU !!! Nu šitas pats Kafka, ja !

      • [info]barvins
        24.4.09 13:32
        Hmm. Ja arī esmu mēģinājis lasīt Kafku, tad neko neatceros, tā ka nevaru komentēt.
        Bet traģēdijas vispār ir grūti uztvert nopietni - vai nu apstākļu sakritība, kas noved pie traģēdijas, ir pārāk neticama/nepārliecinoša/aiz matiem pievilkta, vai arī traģēdija rodas no tā, ka varoņi ir tik sasodīti stulbi, ka paši iekuļas nepatikšanās un pēc tam nemāk tikt ārā - lai grāmatā iejustos, ir jājūt līdzi kādam varonim, bet tā īsti negribas sevi asociēt ar tādiem padumjiem un pašnāvnieciskiem "purva bridējiem" un "latvju cietējām".

        • [info]honeybee
          24.4.09 15:58
          Odnaka!
          --
          Vispār jau ir iespējama traģēdija aiz tam, ka lietu A, kas ir ļoti svarīga, upurē, lai sasniegtu lietu B, kas ir svarīgāka.

          • [info]barvins
            24.4.09 16:37
            Jā, tas ir OK - tad varonim nav obligāti jābūt dumiķim, lai uzkrautu sev nepatikšanas. Vienīgi, tad arī lasītājam, ne tikai autoram, ir jābūt pārliecībai, ka gan A gan B ir svarīgas lietas.
            (Mēģināju atcerēties kādu piemēru no klasikas, bet neizdevās.)
Powered by Sviesta Ciba