Ir grūti formulēt, kas tieši mani tik neizsakāmi besī un šķebina vairumā amerikāņu seriālu un daļā komercliteratūras, ko man gadījies palasīt - bet tam noteikti ir kāds sakars ar didaktiku, ar atklātiem vai pusapslēptiem mājieniem psihoterapeita vai iejūtīga gribipartoparunātdraudziņa virzienā, zombējošā ideoloģija, kura tiecas pierādīt traģēdijas nāvi. Tipa, - ja jūs plosa sāpes, neatrisināmi konflikti, eksistences absurda apzināšanās, vai vēl kādas oldskūlīgas kaites, nesatraucieties! Tās visas ir ārstējamas neirozes, mums krājumā ir gatavas receptes arī šādām situācijām, vispār jebkurām situācijām! Mainiet savu attieksmi, atbrīvojiet emocijas, izrunājieties - viss būs labi, kīp smailing, wīiiiī!
Un no šīs anestezējošās banalizācijas es topu nervoza, mani pārņem ļauni nolūki, piemēram, čukstēt "Mirsti, maita, mirsti!" un aplaudēt fon Trīram - piedodiet, man vajadzēja jums to pateikt, es iešu uz terapiju, līdz atkal varēšu lepoties ar sevi, goda vārds!
Un no šīs anestezējošās banalizācijas es topu nervoza, mani pārņem ļauni nolūki, piemēram, čukstēt "Mirsti, maita, mirsti!" un aplaudēt fon Trīram - piedodiet, man vajadzēja jums to pateikt, es iešu uz terapiju, līdz atkal varēšu lepoties ar sevi, goda vārds!
Bet traģēdijas vispār ir grūti uztvert nopietni - vai nu apstākļu sakritība, kas noved pie traģēdijas, ir pārāk neticama/nepārliecinoša/aiz matiem pievilkta, vai arī traģēdija rodas no tā, ka varoņi ir tik sasodīti stulbi, ka paši iekuļas nepatikšanās un pēc tam nemāk tikt ārā - lai grāmatā iejustos, ir jājūt līdzi kādam varonim, bet tā īsti negribas sevi asociēt ar tādiem padumjiem un pašnāvnieciskiem "purva bridējiem" un "latvju cietējām".
--
Vispār jau ir iespējama traģēdija aiz tam, ka lietu A, kas ir ļoti svarīga, upurē, lai sasniegtu lietu B, kas ir svarīgāka.
(Mēģināju atcerēties kādu piemēru no klasikas, bet neizdevās.)
1) pats pakāsa veselo saprātu un optimismu
2) beigās afigenna negribējās atteikties no varas