Ir grūti formulēt, kas tieši mani tik neizsakāmi besī un šķebina vairumā amerikāņu seriālu un daļā komercliteratūras, ko man gadījies palasīt - bet tam noteikti ir kāds sakars ar didaktiku, ar atklātiem vai pusapslēptiem mājieniem psihoterapeita vai iejūtīga gribipartoparunātdraudziņa virzienā, zombējošā ideoloģija, kura tiecas pierādīt traģēdijas nāvi. Tipa, - ja jūs plosa sāpes, neatrisināmi konflikti, eksistences absurda apzināšanās, vai vēl kādas oldskūlīgas kaites, nesatraucieties! Tās visas ir ārstējamas neirozes, mums krājumā ir gatavas receptes arī šādām situācijām, vispār jebkurām situācijām! Mainiet savu attieksmi, atbrīvojiet emocijas, izrunājieties - viss būs labi, kīp smailing, wīiiiī!
Un no šīs anestezējošās banalizācijas es topu nervoza, mani pārņem ļauni nolūki, piemēram, čukstēt "Mirsti, maita, mirsti!" un aplaudēt fon Trīram - piedodiet, man vajadzēja jums to pateikt, es iešu uz terapiju, līdz atkal varēšu lepoties ar sevi, goda vārds!
Un no šīs anestezējošās banalizācijas es topu nervoza, mani pārņem ļauni nolūki, piemēram, čukstēt "Mirsti, maita, mirsti!" un aplaudēt fon Trīram - piedodiet, man vajadzēja jums to pateikt, es iešu uz terapiju, līdz atkal varēšu lepoties ar sevi, goda vārds!
Nē, tur nedarbojas neviens psihoterapeits, bet viss sižets sastāv no dažādu ļautiņu realizētas "tikšanas pāri" kādas meitenes vardarbīgai nāvei.
Diezgan derdzīga didaktika.
Davai, slēdzam šo murgaino diskusiju!