Es diezgan daudz laika pavadu sociālajos tīklos, dodot cilvēkiem padomus lietās/diagnozēs, ar kurām es esmu ticis galā. Es
to uztveru par brīvprātīgo darbu.

redditā

r/autism
r/ ADHD
r/ detrans (tiem, kas pārstāja gribēt būt transseksuāļi un nu meklē izeju)
r/ asexuals (tiem, kas mēģina saprast, vai aseksualiāte ir iedzimta vai traumas dēļ izveidojusies)
r/ healthygamer (tiem, kam bijusi/ir atkarība no datorspēlēm)
r/ latvia (tiem, kas vēl dzīvo Latvijā)


Šajās brīvlaika nedēļās secinu, ka cilvēku pateicība par maniem padomiem katrā no soc. tīkliem atšķiras.

Aizvien vairāk nākas domāt par teicienu "nebaro pērles cūkām".

Visvairāk tas saistās ar upura sindromu. Ja cilvēks čīkst, bet neuzņemas atbildību par savu dzīvi, viņam, patiesībā, palīdzību nevajag.

Ar laiku mans bs detektors šādus čīkstētājus atpazīst aizvien labāk, taču ne vienmēr.

Visbiežāk ir vērtīgi dot dzenbudisma tipa atbildes uz jautājumiem. Tas jautātāju izsit no līdzsvara, respektīvi, toksiskās domāšanas pašam par sevi.