par iešanu
bet vispār, es esmu pārgājusi no kafijas uz cigoriņiem. a) kafija tāpat neatstāj uz mani nekādu (možuma) efektu; b) no kafijas nevar padzerties, tā atstāj rūgteni sausu sajūtu mutē; c) piesārņo ķermeni un es varbūt gražojos, bet man ir sajūta, ka es to gandrīz vai jūtu.
Nesen nopirku cigoriņus ar ehināceju tajos iekšā un dzeru tagad ar pienu. Kaut kad drīz taps brokastis un.
Šī, šķiet, ir pirmā reize manā mūžā, kad es esmu šādā veidā iebraukusi darbos. Nē, es pat nejūtos nemaz tik šausmīgi strādājoša. Bet, reāli skatoties, nekā cita šeit nav. Un vakaros sāp rokas no drukāšanas. Tā, no pleciem līdz pirkstu galiem. Agrāk tā nekad nav bijis. Ar darbu es uzsāku un pabeidzu jebkuru dienu, ar darbu es to pamatā arī pavadu. Ar vainas apziņu zogot tam dažas stundas citām lietām, kā ēšana un izkustēšanās.
Un no vienas puses es ļoti ceru, ka ar 20.07. tas beigsies. Bet no otras baidos, ka tas varētu beigties uz neatgriešanos (tieši šajā, nevis citās sakarībās).
bet vakardienas pasēdēšana fazendā izvērtās negaidīti patīkama un arī produktīva, aha. Fazendas āra terase ir ļoti patīkama vieta, kur strādāt, ja nu kas :)