man vakar tētis prasīja, vai man ir pienācis tas pirmsaizbraukšanas laiks, kad ir jāpļēguro katru dienu. viņa izvirzītā hipotēze bija patiesa - tas laiks tiešām ir pienācis, jo katru dienu ir jāsatiek kāds labs cilvēks, ar kuru noteikti gribu patrakot pirms aizbraukšanas. pārsvarā tie ir kruti zēni, kuri man nekad nav bijuši pirmā plāna draugi, jo esmu pārāk stulba, lai viņiem piezvanītu biežāk. piemēram, filips, bricis vai tik tikko aprakstītais bioloģijas pasniedzējs. kaut arī pēdējais no minētajiem vakar izrāva man vārdus no mutes, paziņojot, ka normāli cilvēki dzer, bet nenormāli nedzer, tomēr ir arī viens kruts džeks, kurš nedzer vispār. tas ir smukākais un netaktiskākais latvijas radio žurnālists. hronisku takta izjūtas trūkumu es no sākuma nemaz nebiju pamanījusi, jo no malas izskatās pēc pieklājīga džeka, bet tas ir kā ar leduslāčiem un antarktīdu - nepadomājot, šķiet, ka tie tur dzīvo, bet tā taču nemaz nav - leduslāči torčī pa ziemeļiem, nevis dienvidiem.
netaktiskais, bet smukiņais džeks arī bija viens no tiem, ar kuru tā kā kaut ko vajadzētu pirms aizbraukšanas. tā piezvanīju un uzaicināju viņu uz randiņu. te jāpiebilst, ka mirklī, kad to darīju, citu džeku skaipā pasūtīju nahuj un tajā mirklī jutos kā līdzsvara etalons. uzreiz teicu, ka tik ļoti gribētu satikt, ka būtu gatava arī nedzert, jo, kā minets iepriekš, šis džeks nedzer necik. tāpēc piedāvāju kaut ko, kas varētu patikt viņam - aizbrauksim kaut kur ar riteņiem. ātri noskaidrojām, vai tas ir iesākums pišukām, un secinājām, ka vismaz šoreiz ne (to vienmēr vajag noskaidrot).
ja kāds nezina, tad man kopš reizes, kad man uzbrauca virsū viens pidarass, ir samērā saspringtas attiecības ar velokultūru vispār, braucu ar nenormālu raustīšanos, neskatos ne pa labi, ne pa kreisi, jo tad es zaudēju līdzsvaru un krītu. braucu vidēji reizi gadā, kas noteikti mainīsies līdz ar amsterdamas ēras sākumu. tātad ritenis ir sviests, bet ko gan džeka dēļ neizdarīsi. aizņēmos meiteņu riteni no aigas un piespolēju klāt smukajam un netaktiskajam džekam. ieraudzījis mani uz riteņa, viņš uzreiz paprasīja, vai es vispār māku braukt. bet neko, pastāstīju, ka tagad viņš ir tas, kas uzņemas atbildību par manu dzīvību. tad es viņam pateicu, ka man patīk lieli krāni, un mēs aizbraucām uz vietu, kur ir lieli krāni. pa ceļam satikām arī divus kaķus un redzējām, kā ostai brauc nost jumts. kad es redzēju, kā viņš braucot no somas var izvilkt jaku, to uzvlikt mugurā un nenokrist, jutos kā ventiņa zivju lekcijās - tātad pilnīgā orgasmā.
randiņš bija izdevies, jo atvadīšanās notika divās dažādās vietās, un tā aizņēma vairāk laika nekā pats randiņš, un mēs kruti parunājām par attiecībām un modi, kā arī derdzīgu indie muzonu. pēc tam atvedu aigai riteni, un man bija saskrāpētas kājas, kas vēlāk kļuva par zilumainām kājām. uzskatīju, ka randiņš bija izdevies, jo nākamajā dienā nenormāli sāpēja dibens. šitais man bija jāpieraksta, lai es pati atcerētos, ka ir tāds kruts džeks. kāpēc nepieminu vārdu? tāpēc, ka viņam ir tāds vārds, no kura viegli izveidot vārdu "pālis", ja nomaina pirmo burtu, un, tā kā viņš nedzer, tad saukt vārdā būtu zaimojoši.