man nav depresija... nejautājiet vairāk par depresiju... man tās nav...
man gluži vienkārši ir neliela eksistenciālā krīze... es gluži vienkārši sāku apzināties, ka cilvēki mani nogurdina... un ka man ir apnicis tikt izmantotam... ok, es saprotu, ka man uz pieres ir rakstīts: "nāciet un sūdziet man savas bēdas, jo caur mani jūs uzklausa Dievs" un "uzdodiet man stulbus jautājumus, es noteikti uz tiem atbildēšu un vēl izteikšu kompliemtnu par to, cik oriģināla un radoša domāšana ir jautātājam"... ja man tagad vajadzētu uzskaitīt cilvēkus, kuri ar mani kontaktējas tāpēc, ka viņus tiešām interesēju es, nevis caur mani viņi cenšas atrast sevi, nez vai es daudz varētu saskaitīt... un pat tos cilvēkus, kuri mani neizmanto, lai risinātu savas problēmas, es izmantoju, lai atpūstos no tiem, kas izmanto mani... sanāk nepārtraukta izmantošanas ķēde... tā pat nav simbioze, jo simbiozē baro viens otru... šeit tas iet pa ķēdi... un beidzot ir pazudis līdzsvars un manis izmantotāju ir palicis vairāk par tiem, ko es izmantoju un tāpēc ir kļuvis grūtāk elpot...

kā man ir jāizturas pret cilvēkiem, lai viņi manī redzētu kaut ko, izņemot vienmēr gatavu par brīvu uzklausīt psihologu?

ciest nevaru rakstīt depresīvus postus... :PP