Sviesta Ciba |

ctulhu (

ctulhu) rakstīja,
@ 2024-12-03 17:16:00

Izklaide
Specifiska izklaide:

ņemam jebkuru literāru/ kino etc. darbu kuram nav laimīgu beigu un piedomājam tam laimīgas beigas.

Izklausās vienkārši, bet pamēģiniet piemēram ar fon Trīra ``Melanholiju``.

(Ierakstīt jaunu komentāru)

	mranarhs 2024-12-03 17:23 (saite)
	Mierīgi. Kaut kāds tāds scenārijs ir Peļēvina pēdējā gabalā. https://www.perplexity.ai/search/krut-.QyaMyEaTc6_vMr3GfzM8Q (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ctulhu 2024-12-03 17:28 (saite)
	OK, būs jāapskatās, es jau nesaku ka nevar tikai sarežģīti (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	mindbound 2024-12-03 17:34 (saite)
	Ir vienkārši: viss līdz pašām beigām ir bijis slikts sapnis pēc episka rauta (man šis konkrētais izklaides veids galīgi neimponē, bet arī neprasa īpašas pūles) (Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	ctulhu 2024-12-03 17:38 (saite)
	Matenē šito laikam sauc par triviālo jeb deģenerēto risinājumu (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	mindbound 2024-12-03 17:41 (saite)
	Tās ir divas ļoti dažādas lietas, bet jā, šo varam ieskaitīt kā triviālu risinājumu, es arī pieņemtu kā nekonstruktīvu pierādījumu (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

prtg
2024-12-03 20:22 (saite)

Sapņa perfektums mazliet nojauktu ticamību.
Te vēl ir varianti no triviālā risinājuma:
1) sauciens 'Cut!' - atklāj, ka tas viss bija tikai filmēšana, fon Trīrs piebāž kamerai rugājiem nosēto seju un ņirdzīgi pasmīn, aktieri rēc un rāda ar pirkstiem uz skatītāju;
2) visi noelšas un noņem VR ķiveres, "šis escape room mums neizdevās, bet mēģināsim atkal.. Daudz laimes dzimšanas dienā, Justīne! Nopūš tortei svecītes, aiz loga parāda divus mēnešus, tātad visi jau sen no Zemes ir emigrējuši uz citu planētu;
3) līdzīgi, bet klīniskās depresijas pārņemtā Justīne atvieglota noņem VR ķiveri pie psihoterapeita un saka, ka tas bija labākais, kas nenotika viņas īstajā dzīvē, utt.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

mranarhs
2024-12-03 17:37 (saite)

Ar chatgpt dabūju šito tipa 30 sekundēs.

**Analysis of *Melancholia***
Lars von Trier’s *Melancholia* is a poignant exploration of depression and existential dread, framed by the impending collision of Earth with a rogue planet. The film is divided into two halves: Justine’s descent into despair during her wedding and Claire’s growing anxiety as the planet Melancholia approaches. The story is heavy with symbolism, examining themes of personal and cosmic doom, the fragility of human relationships, and the contrast between acceptance and resistance in the face of the inevitable. The film’s ending, with Earth’s destruction, is as devastating as it is mesmerizing—a mirror to von Trier’s deep dive into despair.

**A happier ending**
The rogue planet Melancholia, once thought to be on a collision course with Earth, unexpectedly stabilizes in its orbit, becoming a second, luminous moon. Justine, who has spent much of her life battling depression, finds a profound shift within herself under the glow of this new celestial body. Its beauty and permanence inspire in her a newfound appreciation for the moments she shares with her sister Claire and nephew Leo. Instead of retreating into apathy, she begins to reconnect with the world, finding joy in the small and fleeting aspects of life—a shared laugh, the warmth of sunlight, the quiet hum of nature.

As Claire, once paralyzed by fear, sees the planet Melancholia pose no threat, her anxiety ebbs. The sisters rediscover the bond they had as children, rebuilding their fractured relationship with tenderness and understanding. Leo’s curiosity about the new moon sparks a sense of wonder and hope in both women, who, inspired by his innocence, begin to view the celestial event as a symbol of resilience. Together, they turn their family’s rural estate into a gathering place for others to witness the awe-inspiring sky, creating a sanctuary where healing and connection thrive.

In the closing moments, we see the three of them standing beneath the two moons, bathed in a silvery light that signifies both renewal and unity. Justine smiles, perhaps for the first time in years, as she holds Leo’s hand. Claire stands beside them, her fears replaced by a quiet resolve. The camera pans upward, capturing the Earth’s new dual moons—symbols of the enduring beauty and unpredictability of the universe. Life, fragile yet resilient, continues, not in spite of the uncertainty but because of it.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)

	mindbound 2024-12-03 17:39 (saite)
	> unexpectedly stabilizes in its orbit Pārgājām uz fantasy žanru, also works I guess (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)

	ctulhu 2024-12-03 17:40 (saite)
	Jā tad jau ticamāk ka viņi paspēja teleportāciju sabīdīt un notīties. Tas vismaz laikam nav tik klaji pretrunā ar fiziku. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	ctulhu 2024-12-03 17:39 (saite)
	Nav skaidrs kāpēc stabilizēja orbītu, drusku mazticams moments. (Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

	fedrs 2024-12-04 16:23 (saite)
	Phe... Armagedons, Moonfall - viss jau ir bijis. (Atbildēt uz šo)

Navigate: