skyrim
dārgā lidija fjodorovna!

viņi saka, ka es esot nospēris zirdziņu. ko nozīmē nospēris? zirdziņa īpašnieki nedaudz priekšlaicīgi aizdevās viņsaulē, un es tur neesmu vainīgs. vienkārši, kamēr es ēdu mellenes, jūs, lidija (jā, lidija fjodorovna, mans miesassargs, paaugstinātas konfliktoloģijas un superiorās konfidencialitates speciālists) apdauzījāt kaut kādus vietējos alkobandītus. un tad es aizgāju dīrāt trusi. tas bija mans augstākais sasniegums rpg ever - nomedīt trusi,jūs nevarat iedomāties šo ārprātīgo adrenalīnu nesties trusim pakaļ pa kalniem, mežiem, strautiem, akmeņiem un nogāzēm, tas bija elles reisings, es jums teikšu.

bet labāk skairima piedzīvojumus godīgi aprakstīt atsevišķā žurnālā, veltītu morrowind kopienai. lifija fjodorovna, gaišais cilvēk, rakstu jums no tālās abhāzijas, jo sirds vairs netur.

ar ko viss sākās? ar to, ka mēs savaņģoti braucam ratos, un man viens no pasažieriem paziņo, ka es esot šķērsojis valsts robežu, bet to neatceros. gribēju jau viņam atbildēt, ka šī nav pirmā reize, kad es šķērsoju kādas valsts robežu un to neatceros, kalē, rums, visas lietas, a tur vēl sēž tas vietējais aivars garda ar aizbāztu muti, kurš ir nobļāvis vietējo karali naturāli līdz nāvei. tāpēc arī muti aizbāzuši, labi,ka galvā vēl nav ādas cepurīte ar rāvējslēdzēju. amēs tā kā kompānijai, es saprotu. nahuj tā dzīvot, es saku, zemē, kur likums un taisnīgums ir divas dažādas lietas. apkārt sniegs, kalni, vietējais psihiatrs mēģina pierunāt uz viltus atmiņām, jungists hujevs. rokas netīras, kājas dubļainas, visi nosmulējušies kā šahtu darbinieki. aizpilda papīrus, nokārto formalitātes, ievieš kafku dzīvē, noliek manu galvu uz bluķa, kad pēkšņi uzrodas drakons, kas te izrādās ir hipsteru vintāžīgs objekts.

drakoni te nav kautkādi šādi tādi, bet visi ar saviem vārdiem, kara aviācijas apliecībām un apdrošināšanas polisēm. pūķa uzbrukumam ir tris fāzes, un es nenovēlu jums tās pieredzēt dzīvē - fiziskā, psiholoģiskā un pizģecs. visvieglākā ir fiziskā, par pārējām negribas atcerēties. kamēr vietējais bende grozās apkaŗt kā naftas tankeris atlantijas okeānā, viens no lokālajiem sargiem tā vietā, lai mani pirmo pamestu ugunsķirzakai kā lielgabalu gaļu (es viņa vietā tā noteikti rīkotos), sāk vilkt mani eskepisma uzplūdos pa kaut kādiem pagrabiem, kur mēs kopējai orģijai par godu nositām dažus cilvēkus, es uzvilku miruša maga kurpes un apēdu halucinogēnās sēnes, ja jau, tad jau. un pa kaut kādu pazemi pametām helgenu.

rivervudā iztukšojis uz haļavau sava jaunā drauga tēvoča mājā visus pārtikus krājumus, sanaglojis loku un paglaudījis galvas bērniem sastapos ar savādu mīlas trijstūri - divi vietējie klauni vēlējās iekarot vietējās daiļavas, vietējā veikalnieka meitas, kas te šarījas pa diskotēkām un koktēļbāriem, sirdi, tāpēc raksta idiotiskas vēstules. viens, tas kurš ir bards, labi izpilda uz lautas manis iecienīto r'n'b grāvēju "age of agression", savukārt, otrs, savukārt, ir ārčeru-amatieru treneris, un tas ir svarīgs arguments. un vispār, es gribu iet gulēt, a tā daiļava mani stumj ārā pa pilsētas vārtiem, ejiet, lūdzu, un novālējiet bandītus kalnos, tur ir tā vieta, no kuras manam jaunajam helgenas draugam ir primālas bailes jau no bērnības. nē, ne šādu es biju iedomājies dzīvi tamriēlas mazpilsētā. find yourself a girl and settle down, live a simple life in quiet town...piedziedājuma sākumā man pakaļā iekoda vilks.

piekāris pie galvas pelēča ļipu, ar džonija depa graciozitāti apšāvu visus kriminālos elementus - galvenais bija iepiņķerējies zirnekļu tīklos, taču atsvabināts mēģināja mukt vēl dziļāk pazemē. nu kas tas ir, auroju, tur tu točna nomirsi, labāk nomirsti šeit! kur ir loģika?! un tad vēl tie apgaismes ķermeņi pie alu griestiem, ahahaha, ja ievilina drautu zem degošā poda un iešauj bultu, var dziedāt dziesmu par roof is on fire, esmu tomēr šaurās aprindās praktiski nezināms alkoķīmiķis un pirotehniķis. pametu rivervūdu labā noskaņojumā.

a pa ceļam uz vaitranu, kas ir vietējais adminstratīvais centrs un aģentūras brošūrā sola ēteriskas izpriecas fermu šķūņos, pie pelagejas fermas ieraudzīju, kā kaut kādi sievišķi dauza gigantu. preventatīvi pašaudījies pa reiveriem un pagaidījis, kamēr gigants apgāžas kakom vverh, piegāju painteresēties, tā un tā, mēs esam sia companions, paldies, ka nepalīdzējāt, ignorantais bastard. kā nepalīdzēju, es saku viņu vadonei, tā bulta, kas jums ir ciskā,tā, starp citu, ir manējā, un vai var palūgt atpakaļ. a ko, sākumā ārčeriem bultu nedaudz pietrūkst, tikai pēc tam jau nopakojies šopingtūrēs. saplūcu sniegpulkstenītes, zilās kalnu puķes, rudzus un giganta galvaskausu. botānisms novedīs mani kapā. noīrēju istabu. lai samaksātu par istabu un citām hedonsima izpausmēm pārpludināju cēlmetāla trauku kolekciju no tempļa uz centrālo tirgus laukumu, māksla pieder visiem. daudz lasīju "gentleman's guide to whiterun". biju mazohisma turnejā pie krabjiem, kas liegi kož man tricepsā šādi paaugstinot klienta light armor skillu. klausījos divu vecāko klanu pārstāvju nebeidzamajos kašķos. līdz beidzot devos pie lokālā vietvalža, lai pēc stundas satiktu jūs, lidija fjodorovna.

ar kaujas krācienu,
jūsu ārčers-amatieris martcore.