dienas vadu šobrīd solstheimā, no turienes ir cilvēki ar hokeja vārtsargu maskām
jāsaka, ka ierašanās ir episka - tev ir jāatrod pilsonis vārdā mirāks (viņš ir minēts dokumentācijā), a vietējie visi kā viens saka, ka šo pilsoni nezinot, taču noteikti esot kaut ko dzirdējuši, ir kaut kādas neskaidras asociācijas, daži saka, ka varbūt šo vārdu ir dzirdējuši sapņos (pēc verminas prinča izgājieniem un Aizmirstības Gāzes eksistences skairimas ziemeļos mūs tas ne pārāk izbrīna, bet viņš vnk bija drīmkačers, kā arī zaga atmiņas)
a te tiešām,aizmiedz pirmajā vakarā viesnīcas numurā pie cnn ziņām, a pamosties pēc trīs stundām zem klajas debess, zombificēti ceļot kaut kādam templim pīlāru
tas viss vēl ir sūds - tālāk taču neveselīgās kaķa smadzenes (paldies regulārajai baltijas tējai ar mūnšugaru un sudžammu, mūsu kanādas čuhņā izplatīts relaksācijas veids sabiedrības padibenēs) lika palasīt Melno Grāmatu, no kuras viss kļuva tikai sliktāk (interesanti, kāpēc gan no aizliegtajām zināšanām un citas ezotērikas kādam būtu jāpaliek labāk), pavisam slikti kļuva no cilvēka vārdā Hermeuss Mora un Apokrifas planetārija, bet mēs izķepurosimies, ja vien atkal nepamodīsimies tajā pašā viesnīcas numurā ar grāmatu "children of pigs" zem spilvena. hermeuss mora jebašī!

bet par ko es, te atklājās kārtējā mazskaitlīgā nacionālā diaspora rīklingi - tie ir tādi mazi ļauni lācēni, kuru galvenā problēma ir komunikācijā; zemē, kur pat ķirzakas runā skaidrā angļu valodā, rīklingi pilnīgi ņe bum bum, līdz ar to dzīvo haotiskā konfliktoloģijā ar apkārtni
rīklingu augstākās materiālās vērtības robežojas kaut starp pildspalvu un duršlaku. nereti aizsaulē aizgājuša lācēna dzīves iekrājums ir bijusi vara dakšiņa, kokakolas papīra glāze vai aprūsējis sadalītājkrāns
bija interesantas viņu reliģiskās nostādnes, atrastās dievietes dibellas statujiņas liecināja par mazajiem lepnajiem nemierniekiem kā krietniem katoļiem
tāpēc jo liels bija mans izbrīns (un ekspedīcijas pagaidām viens no lielākajiem hailaitiem), kad es ieraudzīju, kā viņi masveidā uz ceļiem klanās no sākuma nesaprotama veidojuma priekšā
( pics )

gellousroka - neliels forts, kas atrodas aptuveni starp valtheimas torņiem un māras dīķi (mara's eye pond, tā viņš saucas skairimā, ievērojams ar spriganu matronas eksistenci, kas cenšas vientuļam ceļiniekam uzrīdīt lapsas, tā, stop). gellousroka ir akciju sabiedrības "silver hand" citadele. kas ir šie cilvēki un ar ko viņi nodarbojas, tā arī nav izdevies noskaidrot.

pirmoreiz ar gellusrokas fortu es saskāros vēl likantropijas laikos. jāsaka, ka likantropijai, kurai ir faktisks nulles pielietojums un vēl piedevām jāklausās līdzcilvēku indīgās piezīmes par spalvām, kas lien ārā no ausīm, tomēr ir divi labi efekti. pirmkārt, forumos stāsta, ka milzu vilka formātā esot ērtāk un lētāk ceļot apkārt, nekā ar zirdziņu, ja vajag nekavējoties kaut kur nokļūt. tiesa, tā arī neuzzināju, vai šāda loģistika pilsētās un pilsētu lauku teritorijās nebeidzas ar turpmāko karjeru patversmē pie citiem četrkājainajiem mīluļiem (nē, vienam biedram mūsu rezidences pilsētā falkrītā tieši tā arī beidzās, tur gan vairāk pie vainas bija vēlme plosīt mazus bērnus, bet labi). savukārt man neizsakāmu baudu šajā sakarā sagādāja saviesīgas sarunas ar vigilantes of stendarr - tā ir tāda vietējā amišu kopiena, kas cīnas pret supernaturālismu dabā. kad viņi man pie glāzes portvīna aizrautīgi stāstīja, ka visus vampīrus un vilkačus vajag iznīdēt no zemeslodes virsmas, es aizrautīgi māju līdzi ar galvu, labi apzinoties, ka jebkurā brīdī varu pārvērsties par elles bengālijas vilku un šādā veidā ietaupīt krogā uz nagetiem.

silver hand ir raciāli faciālais ienaidnieks kolektīvam "the companions", tobiš, tas ir mans treidjunions. uzreiz vēlos pateikt, ka ne tāpēc es iestājos sindikātā. līdz tam brīdim viss bija normāli, un rūpals bija atzīstams, tur zamočīt kādu gigantu par naudu, tirdzniecības rekets daunstāras dokos, atkal, par naudu - nosauciet pietiekoši labu cenu, lai mēs aizmirstu par morāli, un mēs esam vienojušies. a kas vēl cits, kādas karjeras un izaugsmes iespējas. "the companions" sastāv no pieciem biedriem un apkopējas. vēl ir īpašs specializētais slepenais Pietuvināto Loks. tajā neietilpst apkopēja. a kaut kādu man nepazīstamu tautas ienaidnieku dauzīšana savukārt neietilpst manā racionālo interešu sfērā, etc. nu, bet aizgājām tomēr un meža sanitāru labākajās tradīcijās izslaucījām. likās, ka fudbola klubam "silver hand" ir pienācis bankrots.

divus mēnešus vēlāk...man ceļā uz vindhelmu palika auksts un es sāku salt. aukstums - tas ir tas, kas dzen uz priekšu. malkas saisķis un grila ogles līdzi nav sagatavoti, no baltajiem lāčiem uzšūtais apmetnis izmircis nahuj, ārā vētra, zibens un lietus, vot, i lien visādās alās, kur ir uguns (reāli, ieej kaut kādā kārtējā bandītu slēptuvē no pārējas pasauels, saki, nu es te drusku pasildīšos, iedzeršu endaudz spirtu un iešu tālāk, bet taču nē, uzreiz ar neviesmīlību un pretenzijām gāžas virsū). a tukšs gelousrokas forts pa ceļam, kas var būt labāks par to. cēli speros pa vārtiem iekšā, skatos, bļaģ, reorganizējušies! jau atkal staigā apkārt, kas dīrā trusi, kas kasa pakaļu. vēlos piezīmēt (sk. 3.4 paragrāfu manā raportā, pielikums B),ka mūsu treidjunionā par šādiem pavērsieniem nekāds memo izlaists netika! džeki, saku, jūs smiesieties, bet tas atkal esmu es. godīgi, šoreiz ne raciālā kara sakarā. vai jūs nebūtu tik laipni... pēc otrreizējās attiecību izskaidrošanas grīda jau bija diezgan pamatīgi piemētāta ar dzelžiem un gaļas gabaliem.

vēl divus mēnešus vēlāk...es uzdūros kalnos orku apmetnei ar neizrunājamu nosaukumu, viņiem visas ir tādas. orki bija, kā lai to labāk pasaka, nedaudz rezignēti. nu tur, hujo mojo, man stāsta čuvaks pie vārtiem, viņi arī savā starpā ir ne īpaši toleranti un atklāti, a pret svešiniekiem vispār visai uzmanīgi. par orkiem runājot, vindhelmā sastapu vienu skandināvu, kas bija apprecējies ar orcieni, a kad orciene atdeva galus - ar kopīgo meitu. vai senās tradīcijas neesot pret sabiedrības standartiem? viss normāli, saku. sabiedrība jau domīgi gaida vakaru, kad varēs tikpat senās tradīcijās izrakstīt viņam pizģuļej. bet par kalnu orkiem bez aizspriedumiem. viņiem pie manis visai negaidītā kārtā bija pasūtījums par kaut kādiem zivju pirkstiem, kas atrodas, uzmini nu, gelousrokas fortā. tāks. kad ar pārcilvēciskajām grūtībām vēlreiz no pīšļiem uzceltais "silver hand" radošais kolektīvs mani ieraudzīja trešo reizi, līderim, šķiet, sāka raustīties acs plakstiņš. biedri!, es saku, man ir dokumenti uz vēl neapstrādāta zemes un saimniecības īpašuma tiesībām. tāpat es jums iedošu naudu, man tās ir dafiga. tikai ejiet un uzceliet savu štābiņu kaut kur, bļaģ, jau citur!! vēl būs nepieciešams paraksts raportā un...

pa rietumu durvīm jau vairs lāgā nevar izspraukties - tās ir aizbarikādējuši trīs kādreiz patriotiski noskaņotu "silver hand" dalībnieku jaunie un nespēcīgie organismi. vairāk es te savu kāju nesperšu.

kuru es te nedaudz bīdu uz priekšu
šoreiz par to, kādas dievišķas lietas izstrādā modu kombinācijas, piemēram, falskāra un petfaindings

tur vietējais karalis agnārs ved ģeopolitisku cīņu ar ļaunajiem spēkiem, kas atrodas kontinenta otrajā galā
pienāca svinīgais moments, kad situācija bija nokaitēta tik tālu, ka nācās iesaistīties valsts pārvaldes augstākajiem spēkiem, kas personiski nolēma sadalīties divās daļās - es varēju izvēlēties, ar kuru grupu doties misijā, vai nu ar abiem hauskārliem uz viņu bijušo muižu, vai nu ar pašu karali un vietējo teologu uz stipri attālajām senās bibliotēkas drupām

izvēlējos karali, es cenšos turēties tuvāk vietējām valdības galvām, jo pašiem saprāta viņiem ir tik daudz, cik skumbrijas rosolā
jāsaka, ka falskāra - tā ir liela teritorija. tāpēc pirmais pārsteigums dodoties ekspedīcijā uz 70 kilometru attālumā esošo templi bija tas, ka mūsu etnogrāfiskie līderi, pirmkārt, pilnībā ignorēja stallī stāvošos zirdziņus, otrkārt, ātruma "enerģisks paraolimpiskais kross"  vietā izvēlējās laisku pensionāru soli, kas vairāk atgādināja senioru kapusvētku apmeklējumu, nekā militāru operāciju. lai pasvītrotu jau tā psihodēliski narkotisko efektu viņi pie tam regulāri auroja (man laikam) "uz priekšu!", " mums jāsteidzas!", "laika ir maz!". jau tad es sapratu, ka tas ir uz ilgu.

nospiedis c taustiņu, atbildīgu par automātisko pārvietošanos, es aizgāju uz virtuvi uztaisīt maizi ar aknu pastēti, pēc kuras notiesāšanas un 40 reālā laika minūtēm mēs beidzot sasniedzām vietējo upi, kurai pāri ir tilts.
šajā momentā karalis nolēma nodemonstrēt visu savu karalisko dabu
pametis nicīgu skatienu uz arhitektonisko veidojumu pāri ūdenstilpnei, agnārs iesoļoja 40 metru attālumā no tilta upē un pazuda zem ūdens. goda vārds, es tajā brīdī pilnīgi nopietni padomāju, ka viņš pirms izšķirošās misijas ir nolēmis noslēgt ar pagānismu un kristīties, tas zināmā mērā izskaidrotu arī teologa klātbūtni. taču, kad viņš turpmākās pāris minūtes tā arī neparādījās virs ūdens...bļa, pizģec, a ko tagad darīt?! ) par laimi mēs viņu atradām iestrēgušu akmeņos lejup pa straumi, kur monarhs ķepurojās. optimismu viesa fakts, ka pat tik depresīvā situācijā agnārs nebija zaudējis cīņassparu, publiski aicinot visus beigt kasīties un beidzot iet uz priekšu.

jāpiezīmē, ka teologam, kas lojāli mēģināja atkārtot karaļa grāvēju, ar akmeņiem nepaveicās - viņu aiznesa garām tieši uz ūdenskritumu, no kura viņš veiksmīgi nolidoja lejā un šajā sakarā bibliotēkā uzradās tikai pēc pāris dienām bez kādiem komentāriem un paskaidrojumiem.

vēl episkāku topogrāfiskās idiotijas taktisko manevru mūsu monarhs paveica pēc oponentu galvenās citadeles izslaktēšanas, kad jau patiešām bija jāsteidzas, lai konfrontētos ar mūsu ultimatīvo pretinieku
ar vārdiem " visi uz templi!" agnārs pagriezās un aizsoļoja pretējā virzienā. un vilks ar viņu, ja viņš vēl aizpirstu viens, taču viņš pamanījās aizvest sev līdzi visu atlikušo armiju.
jau drusku noguris no šādām dzīves metamorfozēm, es nolēmu doties un konfrontācijas vietu viens pats un gaidīt viņu tur - a tur jau pretinieki stāv sarkanām zvērojošām acīm, neizpratnē skatās uz mani, jūtami arī galīgi zajebaļisj no tā visa
nu a ko, es, pieredzes mācīts, veicu aprēķinus un saku, "šefs varētu būt tā pēc septiņiem", un " ja jums nav iebildumu, es te maliņā ierīkošu nometni un pavakariņošu, un arī ugunskurs nepatraucētu, vēss taču"
nu ap septiņiem mēs viņu arī sagaidījām uz liktenīgo kauju, jā

dārgā lidija fjodorovna!

viņi saka, ka es esot nospēris zirdziņu. ko nozīmē nospēris? zirdziņa īpašnieki nedaudz priekšlaicīgi aizdevās viņsaulē, un es tur neesmu vainīgs. vienkārši, kamēr es ēdu mellenes, jūs, lidija (jā, lidija fjodorovna, mans miesassargs, paaugstinātas konfliktoloģijas un superiorās konfidencialitates speciālists) apdauzījāt kaut kādus vietējos alkobandītus. un tad es aizgāju dīrāt trusi. tas bija mans augstākais sasniegums rpg ever - nomedīt trusi,jūs nevarat iedomāties šo ārprātīgo adrenalīnu nesties trusim pakaļ pa kalniem, mežiem, strautiem, akmeņiem un nogāzēm, tas bija elles reisings, es jums teikšu.

bet labāk skairima piedzīvojumus godīgi aprakstīt atsevišķā žurnālā, veltītu morrowind kopienai. lifija fjodorovna, gaišais cilvēk, rakstu jums no tālās abhāzijas, jo sirds vairs netur.

ar ko viss sākās? ar to, ka mēs savaņģoti braucam ratos, un man viens no pasažieriem paziņo, ka es esot šķērsojis valsts robežu, bet to neatceros. gribēju jau viņam atbildēt, ka šī nav pirmā reize, kad es šķērsoju kādas valsts robežu un to neatceros, kalē, rums, visas lietas, a tur vēl sēž tas vietējais aivars garda ar aizbāztu muti, kurš ir nobļāvis vietējo karali naturāli līdz nāvei. tāpēc arī muti aizbāzuši, labi,ka galvā vēl nav ādas cepurīte ar rāvējslēdzēju. amēs tā kā kompānijai, es saprotu. nahuj tā dzīvot, es saku, zemē, kur likums un taisnīgums ir divas dažādas lietas. apkārt sniegs, kalni, vietējais psihiatrs mēģina pierunāt uz viltus atmiņām, jungists hujevs. rokas netīras, kājas dubļainas, visi nosmulējušies kā šahtu darbinieki. aizpilda papīrus, nokārto formalitātes, ievieš kafku dzīvē, noliek manu galvu uz bluķa, kad pēkšņi uzrodas drakons, kas te izrādās ir hipsteru vintāžīgs objekts.

drakoni te nav kautkādi šādi tādi, bet visi ar saviem vārdiem, kara aviācijas apliecībām un apdrošināšanas polisēm. pūķa uzbrukumam ir tris fāzes, un es nenovēlu jums tās pieredzēt dzīvē - fiziskā, psiholoģiskā un pizģecs. visvieglākā ir fiziskā, par pārējām negribas atcerēties. kamēr vietējais bende grozās apkaŗt kā naftas tankeris atlantijas okeānā, viens no lokālajiem sargiem tā vietā, lai mani pirmo pamestu ugunsķirzakai kā lielgabalu gaļu (es viņa vietā tā noteikti rīkotos), sāk vilkt mani eskepisma uzplūdos pa kaut kādiem pagrabiem, kur mēs kopējai orģijai par godu nositām dažus cilvēkus, es uzvilku miruša maga kurpes un apēdu halucinogēnās sēnes, ja jau, tad jau. un pa kaut kādu pazemi pametām helgenu.

rivervudā iztukšojis uz haļavau sava jaunā drauga tēvoča mājā visus pārtikus krājumus, sanaglojis loku un paglaudījis galvas bērniem sastapos ar savādu mīlas trijstūri - divi vietējie klauni vēlējās iekarot vietējās daiļavas, vietējā veikalnieka meitas, kas te šarījas pa diskotēkām un koktēļbāriem, sirdi, tāpēc raksta idiotiskas vēstules. viens, tas kurš ir bards, labi izpilda uz lautas manis iecienīto r'n'b grāvēju "age of agression", savukārt, otrs, savukārt, ir ārčeru-amatieru treneris, un tas ir svarīgs arguments. un vispār, es gribu iet gulēt, a tā daiļava mani stumj ārā pa pilsētas vārtiem, ejiet, lūdzu, un novālējiet bandītus kalnos, tur ir tā vieta, no kuras manam jaunajam helgenas draugam ir primālas bailes jau no bērnības. nē, ne šādu es biju iedomājies dzīvi tamriēlas mazpilsētā. find yourself a girl and settle down, live a simple life in quiet town...piedziedājuma sākumā man pakaļā iekoda vilks.

piekāris pie galvas pelēča ļipu, ar džonija depa graciozitāti apšāvu visus kriminālos elementus - galvenais bija iepiņķerējies zirnekļu tīklos, taču atsvabināts mēģināja mukt vēl dziļāk pazemē. nu kas tas ir, auroju, tur tu točna nomirsi, labāk nomirsti šeit! kur ir loģika?! un tad vēl tie apgaismes ķermeņi pie alu griestiem, ahahaha, ja ievilina drautu zem degošā poda un iešauj bultu, var dziedāt dziesmu par roof is on fire, esmu tomēr šaurās aprindās praktiski nezināms alkoķīmiķis un pirotehniķis. pametu rivervūdu labā noskaņojumā.

a pa ceļam uz vaitranu, kas ir vietējais adminstratīvais centrs un aģentūras brošūrā sola ēteriskas izpriecas fermu šķūņos, pie pelagejas fermas ieraudzīju, kā kaut kādi sievišķi dauza gigantu. preventatīvi pašaudījies pa reiveriem un pagaidījis, kamēr gigants apgāžas kakom vverh, piegāju painteresēties, tā un tā, mēs esam sia companions, paldies, ka nepalīdzējāt, ignorantais bastard. kā nepalīdzēju, es saku viņu vadonei, tā bulta, kas jums ir ciskā,tā, starp citu, ir manējā, un vai var palūgt atpakaļ. a ko, sākumā ārčeriem bultu nedaudz pietrūkst, tikai pēc tam jau nopakojies šopingtūrēs. saplūcu sniegpulkstenītes, zilās kalnu puķes, rudzus un giganta galvaskausu. botānisms novedīs mani kapā. noīrēju istabu. lai samaksātu par istabu un citām hedonsima izpausmēm pārpludināju cēlmetāla trauku kolekciju no tempļa uz centrālo tirgus laukumu, māksla pieder visiem. daudz lasīju "gentleman's guide to whiterun". biju mazohisma turnejā pie krabjiem, kas liegi kož man tricepsā šādi paaugstinot klienta light armor skillu. klausījos divu vecāko klanu pārstāvju nebeidzamajos kašķos. līdz beidzot devos pie lokālā vietvalža, lai pēc stundas satiktu jūs, lidija fjodorovna.

ar kaujas krācienu,
jūsu ārčers-amatieris martcore.