Par pāris mazām un jaunām atklāsmēm
Mans līdzšinējais pasaules iekārtojums bija visnotaļ vienkāršs. Vairāk melnā un baltā nevis pelēkā, vairāk spēka un vājuma nevis kompromisi, vairāk uzvaru vai sakāvju nevis mierizlīgumu. Uzvari vai zaudēsi, nopelni vai nosprāgsti badā un piedzeries nevis smērē glāzes.

Bija šādas tādas atkāpes. Samaksā nodokļus, jo tas ir valsts ekonomikas pamatā. Dodies 18. Novembra gājienā, jo Tevī ir kaut kādas nebūt patriotiskas jūtas, palīdzi tantei iekāpt tramvajā jo Tevī ir vēl kaut kas cilvēcīgs un tā tālāk.

Daudzas no šīm atkāpēm bija drīzāk iekšējas indulgences ticībā, ka visam uz šīs zemes ir sava veida bumeranga efekts un paruna - kā mežā sauc tā atskan.

Sarēķināju. Ar manis samaksātajiem nodokļiem var mierīgi nomaksāt daudzu mēnešu algas kādam no ministriem, vai arī īsāku brīdi uzturēt visu šā ministra ofisu. Pārņem neviltots lepnums par savu ieguldījumu ekonomikā.

Ejot ārā no VSAA mani pārņēma neviltotas skumjas, jo sekojot viņu matemātikai manī ir iedēstīta apziņa, ka nekāda bumeranga efekta, vismaz labajām lietām un nodokļiem nav. Vēl skumjāku manu prātu darīja apņemšanās, ka pensionāriem pensijas samazinās vēlvairāk, jo tālākā nākotnē nodokļu maksāšanu uzskatīšu par pilnīgi nelietderīgu naudas izšķiešanu, kas man nenes nekādu labumu, savukārt aparāta darbinieku attieksme nav pelnījusi, lai es tiem maksātu algu.