__________________

Masa, ir ansamblis, ko veido personas bez īpašām kvalitātēm. Masu veido vidusmēra cilvēks. Masu cilvēks maksimāli cenšas līdzināties citiem, valda vidēja gaume, viduvējas prasības, viduvēja piepūle. Kā saka amerikāņi, būt atšķirīgam ir piedauzīgi.

Masu cilvēks par visām varītēm cenšas neizcelties pūlī, sakust ar to, izvairīties no atbildības un oriģinalitātes, ne tikai vizuālā līmenī, bet arī idejiskā. (Pēc pelēkās masas standartiem jebkurš, kurš izceļās ir vainu A. attention whore. B.  Rebel kings C. Ar mazvērtības kompleksiem saindēts cilvēciņš. Diemžēl šādi uzskati liecina tikai par šo indivīdu vājumu un personiskajiem kompleksiem/hōbijām ) Tā viņš jūtas paslēpies un drošībā. Masas nes sev mietpilsonības veidolu un agresiju.

Masu cilvēks nespēj būt radošs, jo nespēj atrast savu īsto lomu dzīvē.

Uzņēmības pietiek tikai, lai turētos pie viduvējības standartiem.

Masas visur iejaucas, turklāt varmācīgi. Civilizācijas attīstības rezultātā cilvēkam kļūst pieejama ar vien plašāka pasaules daļa, dzīve fiziski kļūst vieglāka, dvēsele noslēdzas. Noslēgta, aprobežota dvēsele ir pats draudīgākais faktors, kas slēpj sevī masu sacelšanās briesmas.

Masu pārstāvis ir svārstīgs, viņš pats nezin, kam seko, maina savus uzskatus līdz ar vispārējo noskaņojumu, būdams apmierināts ar sevi, viņš jūtas labi, kad ir tāds kā daudzi citi (vairums), bet kopumā tas nozīmē vulgaritātes uzvaru. (demokrātijas vārdā)

Kā atzīst Ortega i Gasets svarīgākais, jau nav tas, ka masas uzskata sevi par izcilu un neparastu parādību, briesmīgākais ir tas, ka masas visiem uzspiež viduvējības standartus un pasludina vulgaritāti par savām tiesībām.

Tagad masu laikmetā situācija ir sekojoša, pie vārda tiek katrs un kaut arī neko nezin un nesaprot, kliedz cenšoties pārkliegt citus, dzirde, spēja ieklausīties citos ir pilnīgi atrofējusies, viņi runā paši, viņi saka, ka laiks klausīties ir pagājis, laiks rīkoties!!1one

Ideāla ir gudra demokrātija, kas balstās uz zinošiem un saprotošiem cilvēkiem. Par demokrātiju nevar saukt tādu sistēmu, kurā vienkārši saskaita par kādu viedokli izteicies vairākums un tad to uzspiež mazākumam.

Cilvēce savā attīstība nedrīkst pazaudēt prātu un morālo atbildību, kā arī respektu pret mazākuma vēlmēm, bet tas ir ļoti sarežģīti.

No personības attīstības viedokļa cilvēki dalās divās daļās, ir tādi cilvēki, kuri ārkārtīgi daudz prasa no sevis un tādējādi sarežģī sev dzīvi un tādi, kuri no sevis neprasa neko, tieši šie otrie veido masas, kas pārliecināti, ka civilizācijas sasniegumi radušies automātiski, bez nekādas piepūles.

Masu kultūru pavada muļķības triumfs.

Muļķība ir bezpersoniska un internacionāla,

Muļķība pavada visus lielos procesus kuros piedalās masas.

Perfekts muļķības piemērs ir sociālisms un totalitārisms, fašisti un boļševiki.

Muļķību kultivē ideoloģijas, kas uzspiež pārāk lielu nopietnību un prasa, lai tam atbilstoši ticētu, zināšanu sistēmu nomaina ticības sistēma, apmātība ar idejām nospiež cilvēku muļķa lomā.

Masu cilvēks jūtas ļoti glaimots, ja sevi identificē ar kādu politisko partiju vai ideoloģiju/grupējumu, viņš ļoti lētticīgi identificējas ar citiem un jūtas apmierināts, neapdomājot kādos slazdos reizēm tiek ievilināts.

Ideoloģijas tiek radītas, lai apmierinātu vidusmēra cilvēka dzīves izpratni, kā zināms, mūsdienu politiku veido ar masu palīdzību, tāpēc tā pirmām kārtām respektē masas, mietpilsoņi negrib nodarboties ar politiku, taču politika nodarbojas ar viņiem, mūsdienu sabiedrība ir kā apburts aplis, kur katra atkāpšanās rada uzbrukumu, katra nepiedalīšanās nosaka, ka tiksi iesaistīts, ar piederību masām no šī apļa diemžēl nevar izbēgt..

Tādos laikos nav izvēles, vai nu tu pats esi kaut kas un uzvari, vai arī neesi nekas un zaudē, šodien neviens nevar uzskatīt sevi par laimīgu, bet vismazāk tas, kam nav sevis paša,

šodien mūsu omulību nevar nodrošināt sociālas dzīves labklājība,

šodien mēs esam iemesti arēnā, kur mums var palīdzēt tikai personīgā drosme,

personīgā griba, kopības ideāla dižums, kam tā trūkst, to liktenis neievēro, tā vēlēšanās paliek nepiepildītas,

ja cilvēks maldās, tad vaina meklējama viņā pašā:

 tas nozīmē, savas dzīves tapšanas procesā, viņš nav sapratis savas personības un savas vientulības nozīmi, šī fakta saprašanā atklājas ceļš uz to cilvēku, ko varētu saukt par īstenības cilvēku. (nē, šeit nav aicinājums būt vientuļiem, nepārprotiet)

Cilvēks ir neticami jūtīgs pret to, ko par viņu runā un domā citi, viņā ir bara instinkts, tumši un neskaidri viņš jūt šo atkarību,

lūk šī atkarība rada bailes no vientulības.

Kas savā vientulībā šīs bailes pārvarējis, sastapies sevī ar to, kas pieder tikai viņam vien, iemācījies klusā balsī sacīt to (vai skaļā), kas pirms viņa nebija pasacīts, iekām cilvēks pats sevi nebūs atklājis, sava personības vienreizības un atminējis savu aicinājumu, tikmēr viņš nevar būt par locekli kulturālā kopībā.

Jo kulturālāka sabiedrība, jo atsevišķu cilvēku garīgā dzīve diferencētāka, kur atsevišķs indivīds tiek aizmirsts, tur kultūrai draud lielas briesmas.

Nav šaubu, ka vieglāk valdīt pār masu nekā personizētu cilvēku kopu, bet izšķirošos vēstures un dzīves pagriezienos viss kas dzīve ir bijis viegls, ātri zūd, ko mēs pārāk viegli veicam, tam mēs lāga nevaram ticēt, kam ir griba, tam ir noteikts mērķis un tas realizējas par spīti velnam, dievam un nāvei.

Kam trūkst personīgās gribas, tas viegli kļūst par ārējo lieto mednieku, tas zaudē savu individuālo apziņu, tam nav dziļuma.

Ortega I Gasets,  A. Gluksmans,  K. Raudive un mani  nekaunīgi iestarpinātie komentāri.