No rīta ieberu krūzē dažas karotes smaržīgās kafijas. Uzleju vērdošu ūdeni. Izdzeru un secinu, ka pārāk melna un pārāk rūgta. Vienīgi varu apzvērēt, ka kafijas biezumi sastājās perfektā Lidijas Deivisas portretā. Bet bez brillēm. Kā jau visas zīmes no visuma, arī šo es uztveru pavisam nopietni. Nopērku Deivisas stāstu izlasi. Lasu un aptveru, ka jāraksta referāts. Bet kur es to nolasīšu? Iestājos Latvijas Universitātē. Mācos otro gadu, visādi latviešu rakstnieki, bet par ārzemju nevar neko rakstīt. Beidzot pēdējā gadā var brīvi rakstīt par jebko. Un Lidija Deivisa ir labāka par jebko. Viss referāts nolasīts. Bet kāpēc man to nepārsūtīt Lidijai uz Ņujorku? Sanāca taču lielisks. Uzrakstu ievadvārdus: Dear Lydia. Please, do not mind, if it's translated on google translator. May be you will write a story about me one day. Izdrukāju četras lapas, bez garā ievada un secinājumiem, un nosūtu uz Bernarda Koledžu Ņujorkā. Gan jau viņi tālāk atdos Lidijai Deivisai. Pēc diviem mēnešiem saņemu īsu atbildi: What’s this? Pie sevis varbūt nodomāju, Lidij, cik banāls īsā stāsta nosaukums.