Es gan neraksturotu kosmoloģiju kā "piezemētu", gluži pretēji. Tas nu tā, bet problēma ir tā, ka daudz kas modernajā (sākot ar 20.gs.) fizikā un matemātikā ir tik abstrakts un grūti uztverams, ka izteikšana parastajā valodā ir gandrīz neiespējama. Cik esmu lasījis grāmatas par sarežģītām fizikas lietām kā melnajiem caurumiem, viļņu/daļiņu dualitāti utt., tik visas populārzinātniskās grāmatas man rada tikai vēl lielāku sajukumu nekā skaidrību prātā. Tipisks piemērs ir Hokingsa "Īsi par laika vēsturi". Tāpēc jūtos spiests apgūt fiziku matemātiski. Tas ir daudz grūtāk, bet tad tiešām paliek sajūta, ka esmu ko sapratis. Labās nematemātiskās fizikas/matemātiskas grāmatas parasti stāsta vairāk par pašiem cilvēkiem, kas ko atklājuši, nevis pašiem atklājumiem. Te jau minēja Feinmanu, viņš tiešām ir unikāls, manuprāt, izcilākais zinātnes skaidrotājs kāds vien iespējams. Internetā var atrast dažu viņa lekciju videoierakstus. Bet izdotās Lekcijas ir droši vien visu laiku populārākā fizikas grāmata. Ja tiešām interesē fizika, ieteiktu sākt ar tām -- vienkāršāk, bet neizkropļojot tēmu, vairs nav iespējams. Labākā populārā matemātikas grāmata, ko esmu lasījis ir "Gēdels, Ešers, Bahs", bet arī tā vietām prasa iespringt. Vismaz ģeometrijā var daudz ko parādīt vizuāli http://www.dimensions-math.org Par laimi bioloģijā ir citādi, ir daudz labu un vienlaikus vienkāršu grāmatu. Bet jā, Seigans ir iedevesmo
http://www.youtube.com/watch?v=fgg2tpUVbXQ&playnext_from=TL&videos=o6MKkNBeb0U Laikam aizrāvos ar linku likšanu, vienkārši pēdējos gados daudz laika esmu pavadījis skatoties šādus video vai lasot šādas grāmatas.
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171930/11244) Paldies! Nu, vārdu "piezemēts" es lietoju mazliet ironiski, lai vairāk izceltu eksakto zinātņu pretstatījumu mākslām kā "piepaceltai" nozarei. Linki noderēs, brīvākā brīdī noteikti paskatīšos filmu par matemātiku.
Tāds priekšstats ir izplatīts, bet nu nekādi nespēju iedomāties, ka kāds mākslinieks būtu spējis iztēloties kaut ko vienlaikus tik elegantu, paradoksālu un loģiski saskanīgu kā, piemēram, kvantu mehānika vai relativitātes un evolūcijas teorijas. Visas tās Bībeles leģendas un grieķu dievi, maģiskās likumsakarības un vietas ar ko tik apsēsta māksla 19.gs. un pirms, tagad liekas ļoti "piezemētas", kas mazliet samazina tās vērtību, manuprāt. Labi, ka mūziku gan var klausīties, ja nepievērš uzmanību lirikai. Tā ka "atbrīvotība" no realitātes žņaugiem nedod diez ko labu rezultātu. Linku man ir bezgala, bet brīvo brīžu Tev diez vai. :)
Es atļaušos līdz galam Tev nepiekrist, jo ir bijuši gan literāri, gan tēlotājmākslas, gan audiovizuāli darbi, kas likuši skudriņām skriet pār muguru, lasot, redzot vai skatoties, un apbrīnot to autoru prātus. Katarse, ko var sniegt mākslas darbs, ir kas nesalīdzināms ar jebkādām pārējām sajūtām. Taču intelektuālu baudījumu var gūt arī iepazīstot eksaktās zinātnes, bet, vismaz no humanitāro zinātņu puses skatoties, tās šķiet šādā ziņā nenovērtētas.
Jā, šobrīd ar brīvajiem brīžiem ir kā ir. :)
Bet es jau neteicu, ka mākslinieki bija dumji. Es teicu, ka senākos laikos vispārpieņemtie (piemēram, bija laiki, kad pat Ņūtons ticēja alķīmijai) primitīvie, maģiskie priekšstati pasaules uzbūvi un likumsakarībām, kas izpaudās daudzos viņu darbos, tagad neļauj tos darbus uztvert vairāk kā vēsturiskus pieminekļus, Tu tiešām, skatoties uz kārtējo Madonnu ar pielūgsmē sastingušajiem svētajiem, izjūti tās pašas skudriņas, ko cilvēki 17.gs., vai drīzāk, "hmm, neslikta kompozīcija un krāsas, malacis gleznotājs"? Katarse ieraugot kārtējo tusnīgo Budas statuju? Vienīgais, kas uz mani iedarbojas tādā veidā kā sākotnēji paredzēts, ir abstraktā māksla (mūzika, arhitektūra) vai arī cilvēcisko kaislību atspoguļojums. Un man ir bijušas skudriņas arī no zinātnes.
Es nezinu, vai tās pašas skudriņas, ko 17. gs. (diez vai), bet sajūtas skatoties, piemēram, uz Džoto vai Rafaēla oriģināliem Ufici muzejā ir stipri atšķirīgas no vēsas spriedelēšanas par kompozīciju un krāsām. :)
Un es nebūt neiebilstu, ka arī zinātniska teorija var likt skudriņām skriet pār kauliem, tieši pretēji, tādēļ jau vispār tapa sākotnējais ieraksts, jo, manuprāt, daudzi cilvēki pienācīgu nenovērtē to skaistumu, kas slēpjas zinātnē.
Nevar novērtēt to, ko nesaprot. Novirzoties no tēmas, es nekad neesmu īsti sapratis humanitāro cilvēku pieķeršanos (apsēstību ar) oriģināliem. Ja glezna ir tik labi noviltota, ka vajadzīga laboratorija, lai to atklātu, tad, manuprāt, tas pēc definīcijas nozīmē, ka cilvēkam nav starpības starp oriģinālu un viltojumu. Parastais pretarguments pret šo ir apvainošanās. :) Līdzīgi liekas ir ar Stradivāri vijolēm un citiem "superinstrumentiem", kur tiek izvirzītas visfantastiskākās versijas, kāpēc tie ir tik pārāki par parastajiem. Vai bezmaz homeopātiski cienīgais pretnostatījums ierakstiem un "dzīvajai" mūzikai. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}