Dažreiz man paliek žēl, ka esmu aizgājusi pa humanitāro līniju. Parasti tas notiek tad, kad atklāju, cik brīnišķīgi ar vārdiem prot izrīkoties eksakto zinātņu pārstāvji. Un viņiem taču ir daudz lielāks izaicinājums, izskaidrot fizikas, bioloģijas, ķīmijas, kosmoloģijas un citas vienlaikus prozaiskas un netveramas likumības plašam cilvēku lokam saprotamā valodā. Vai dzīve man nešķistu piepildītāka, ja arī es būtu izvēlējusies jomu, kas man ļautu gan nodarboties ar piezemētu un ar realitāti neatraujami sasaistītu lietu izteikšanu skaitļos un formulās, gan pielietot iztēli, pārceļot šīs lietas saistošos un precīzos vārdos? Matemātiku u.c. eksaktās lietas skolā taču rubīju tikpat labi kā literatūru, latviešu valodu un vēsturi.
Personisko atliekot malā, tas, ko gribēju pateikt, ir - šovakar atklāju Karlu Sagānu (kuru jūs visi noteikti jau zināt; man ir tendence būt pēdējai dažādu trendu iepazīšanā) un ģenētikas pamatlicēju JBS Haldane. (Un jā, es apzinos, ka man šajā laikā bija jālasa grāmatas par bak.darba tēmu, nevis jāapbrīno izcilu fiziķu/biologu domu gaita un darbi.) |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 13. Aprīlis 2010, 22:41, klusais_okeans commented: tieši tā, es arī savu humanitāro nolemtību arvien biežāk nožēloju Pēdējā laikā man arvien biežāk šķiet, ka labākie eksakto zinātņu pārstāvji ir arīdzam visnotaļ zinoši humanitārajās zinātnēs, kamēr pretēji gadījumi ir daudz daudz retāki. Tāpēc arī par sevi jānosūkstas - ja es būtu aizgājusi studēt ko eksaktu, es taču nebūt pārtraukusi lasīt daiļliteratūru vai interesēties par mākslu. Tieši pretēji, manas smadzenes būtu daudzpusīgāk nodarbinātas un viedoklis par pasauli - plašāks un kompetentāks. Diemžēl saprast to tad, kad jau pāri divdesmit pieciem, ir jau tā kā drusku par vēlu. Bet 16-18 gados prātiņa loģiskai, no emocijām un ideālisma atrautai izvēlei, saprotams, nepietika. |