Pēdējā laikā man arvien biežāk šķiet, ka labākie eksakto zinātņu pārstāvji ir arīdzam visnotaļ zinoši humanitārajās zinātnēs, kamēr pretēji gadījumi ir daudz daudz retāki. Tāpēc arī par sevi jānosūkstas - ja es būtu aizgājusi studēt ko eksaktu, es taču nebūt pārtraukusi lasīt daiļliteratūru vai interesēties par mākslu. Tieši pretēji, manas smadzenes būtu daudzpusīgāk nodarbinātas un viedoklis par pasauli - plašāks un kompetentāks. Diemžēl saprast to tad, kad jau pāri divdesmit pieciem, ir jau tā kā drusku par vēlu. Bet 16-18 gados prātiņa loģiskai, no emocijām un ideālisma atrautai izvēlei, saprotams, nepietika.