Validation

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
Dažreiz man paliek žēl, ka esmu aizgājusi pa humanitāro līniju. Parasti tas notiek tad, kad atklāju, cik brīnišķīgi ar vārdiem prot izrīkoties eksakto zinātņu pārstāvji. Un viņiem taču ir daudz lielāks izaicinājums, izskaidrot fizikas, bioloģijas, ķīmijas, kosmoloģijas un citas vienlaikus prozaiskas un netveramas likumības plašam cilvēku lokam saprotamā valodā. Vai dzīve man nešķistu piepildītāka, ja arī es būtu izvēlējusies jomu, kas man ļautu gan nodarboties ar piezemētu un ar realitāti neatraujami sasaistītu lietu izteikšanu skaitļos un formulās, gan pielietot iztēli, pārceļot šīs lietas saistošos un precīzos vārdos? Matemātiku u.c. eksaktās lietas skolā taču rubīju tikpat labi kā literatūru, latviešu valodu un vēsturi.
Personisko atliekot malā, tas, ko gribēju pateikt, ir - šovakar atklāju Karlu Sagānu (kuru jūs visi noteikti jau zināt; man ir tendence būt pēdējai dažādu trendu iepazīšanā) un ģenētikas pamatlicēju JBS Haldane.
(Un jā, es apzinos, ka man šajā laikā bija jālasa grāmatas par bak.darba tēmu, nevis jāapbrīno izcilu fiziķu/biologu domu gaita un darbi.)
* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry

* * *
[User Picture]
On 16. Aprīlis 2010, 09:00, [info]dominika commented:
Es atļaušos līdz galam Tev nepiekrist, jo ir bijuši gan literāri, gan tēlotājmākslas, gan audiovizuāli darbi, kas likuši skudriņām skriet pār muguru, lasot, redzot vai skatoties, un apbrīnot to autoru prātus. Katarse, ko var sniegt mākslas darbs, ir kas nesalīdzināms ar jebkādām pārējām sajūtām. Taču intelektuālu baudījumu var gūt arī iepazīstot eksaktās zinātnes, bet, vismaz no humanitāro zinātņu puses skatoties, tās šķiet šādā ziņā nenovērtētas.
Jā, šobrīd ar brīvajiem brīžiem ir kā ir. :)
On 16. Aprīlis 2010, 19:32, [info]rajons replied:
Bet es jau neteicu, ka mākslinieki bija dumji. Es teicu, ka senākos laikos vispārpieņemtie (piemēram, bija laiki, kad pat Ņūtons ticēja alķīmijai) primitīvie, maģiskie priekšstati pasaules uzbūvi un likumsakarībām, kas izpaudās daudzos viņu darbos, tagad neļauj tos darbus uztvert vairāk kā vēsturiskus pieminekļus, Tu tiešām, skatoties uz kārtējo Madonnu ar pielūgsmē sastingušajiem svētajiem, izjūti tās pašas skudriņas, ko cilvēki 17.gs., vai drīzāk, "hmm, neslikta kompozīcija un krāsas, malacis gleznotājs"? Katarse ieraugot kārtējo tusnīgo Budas statuju? Vienīgais, kas uz mani iedarbojas tādā veidā kā sākotnēji paredzēts, ir abstraktā māksla (mūzika, arhitektūra) vai arī cilvēcisko kaislību atspoguļojums.

Un man ir bijušas skudriņas arī no zinātnes.

[User Picture]
On 17. Aprīlis 2010, 11:33, [info]dominika replied:
Es nezinu, vai tās pašas skudriņas, ko 17. gs. (diez vai), bet sajūtas skatoties, piemēram, uz Džoto vai Rafaēla oriģināliem Ufici muzejā ir stipri atšķirīgas no vēsas spriedelēšanas par kompozīciju un krāsām. :)
Un es nebūt neiebilstu, ka arī zinātniska teorija var likt skudriņām skriet pār kauliem, tieši pretēji, tādēļ jau vispār tapa sākotnējais ieraksts, jo, manuprāt, daudzi cilvēki pienācīgu nenovērtē to skaistumu, kas slēpjas zinātnē.
On 18. Aprīlis 2010, 13:08, [info]rajons replied:
Nevar novērtēt to, ko nesaprot.

Novirzoties no tēmas, es nekad neesmu īsti sapratis humanitāro cilvēku pieķeršanos (apsēstību ar) oriģināliem. Ja glezna ir tik labi noviltota, ka vajadzīga laboratorija, lai to atklātu, tad, manuprāt, tas pēc definīcijas nozīmē, ka cilvēkam nav starpības starp oriģinālu un viltojumu. Parastais pretarguments pret šo ir apvainošanās. :)

Līdzīgi liekas ir ar Stradivāri vijolēm un citiem "superinstrumentiem", kur tiek izvirzītas visfantastiskākās versijas, kāpēc tie ir tik pārāki par parastajiem. Vai bezmaz homeopātiski cienīgais pretnostatījums ierakstiem un "dzīvajai" mūzikai.

* * *

Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry