Tāds priekšstats ir izplatīts, bet nu nekādi nespēju iedomāties, ka kāds mākslinieks būtu spējis iztēloties kaut ko vienlaikus tik elegantu, paradoksālu un loģiski saskanīgu kā, piemēram, kvantu mehānika vai relativitātes un evolūcijas teorijas. Visas tās Bībeles leģendas un grieķu dievi, maģiskās likumsakarības un vietas ar ko tik apsēsta māksla 19.gs. un pirms, tagad liekas ļoti "piezemētas", kas mazliet samazina tās vērtību, manuprāt. Labi, ka mūziku gan var klausīties, ja nepievērš uzmanību lirikai. Tā ka "atbrīvotība" no realitātes žņaugiem nedod diez ko labu rezultātu. Linku man ir bezgala, bet brīvo brīžu Tev diez vai. :)
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/171930/11244) Es atļaušos līdz galam Tev nepiekrist, jo ir bijuši gan literāri, gan tēlotājmākslas, gan audiovizuāli darbi, kas likuši skudriņām skriet pār muguru, lasot, redzot vai skatoties, un apbrīnot to autoru prātus. Katarse, ko var sniegt mākslas darbs, ir kas nesalīdzināms ar jebkādām pārējām sajūtām. Taču intelektuālu baudījumu var gūt arī iepazīstot eksaktās zinātnes, bet, vismaz no humanitāro zinātņu puses skatoties, tās šķiet šādā ziņā nenovērtētas.
Jā, šobrīd ar brīvajiem brīžiem ir kā ir. :)
Bet es jau neteicu, ka mākslinieki bija dumji. Es teicu, ka senākos laikos vispārpieņemtie (piemēram, bija laiki, kad pat Ņūtons ticēja alķīmijai) primitīvie, maģiskie priekšstati pasaules uzbūvi un likumsakarībām, kas izpaudās daudzos viņu darbos, tagad neļauj tos darbus uztvert vairāk kā vēsturiskus pieminekļus, Tu tiešām, skatoties uz kārtējo Madonnu ar pielūgsmē sastingušajiem svētajiem, izjūti tās pašas skudriņas, ko cilvēki 17.gs., vai drīzāk, "hmm, neslikta kompozīcija un krāsas, malacis gleznotājs"? Katarse ieraugot kārtējo tusnīgo Budas statuju? Vienīgais, kas uz mani iedarbojas tādā veidā kā sākotnēji paredzēts, ir abstraktā māksla (mūzika, arhitektūra) vai arī cilvēcisko kaislību atspoguļojums. Un man ir bijušas skudriņas arī no zinātnes.
Es nezinu, vai tās pašas skudriņas, ko 17. gs. (diez vai), bet sajūtas skatoties, piemēram, uz Džoto vai Rafaēla oriģināliem Ufici muzejā ir stipri atšķirīgas no vēsas spriedelēšanas par kompozīciju un krāsām. :)
Un es nebūt neiebilstu, ka arī zinātniska teorija var likt skudriņām skriet pār kauliem, tieši pretēji, tādēļ jau vispār tapa sākotnējais ieraksts, jo, manuprāt, daudzi cilvēki pienācīgu nenovērtē to skaistumu, kas slēpjas zinātnē.
Nevar novērtēt to, ko nesaprot. Novirzoties no tēmas, es nekad neesmu īsti sapratis humanitāro cilvēku pieķeršanos (apsēstību ar) oriģināliem. Ja glezna ir tik labi noviltota, ka vajadzīga laboratorija, lai to atklātu, tad, manuprāt, tas pēc definīcijas nozīmē, ka cilvēkam nav starpības starp oriģinālu un viltojumu. Parastais pretarguments pret šo ir apvainošanās. :) Līdzīgi liekas ir ar Stradivāri vijolēm un citiem "superinstrumentiem", kur tiek izvirzītas visfantastiskākās versijas, kāpēc tie ir tik pārāki par parastajiem. Vai bezmaz homeopātiski cienīgais pretnostatījums ierakstiem un "dzīvajai" mūzikai. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}