Novirzoties no tēmas, es nekad neesmu īsti sapratis humanitāro cilvēku pieķeršanos (apsēstību ar) oriģināliem. Ja glezna ir tik labi noviltota, ka vajadzīga laboratorija, lai to atklātu, tad, manuprāt, tas pēc definīcijas nozīmē, ka cilvēkam nav starpības starp oriģinālu un viltojumu. Parastais pretarguments pret šo ir apvainošanās. :)
Līdzīgi liekas ir ar Stradivāri vijolēm un citiem "superinstrumentiem", kur tiek izvirzītas visfantastiskākās versijas, kāpēc tie ir tik pārāki par parastajiem. Vai bezmaz homeopātiski cienīgais pretnostatījums ierakstiem un "dzīvajai" mūzikai.