Frank Black Francis & Two Pale Boys "Pixies reworks" 2004
Es ilgi domāju pirms pateikt šos vārdus, bet tagad pateikšu - šis ir vispārsteidzošākais ieraksts jaunajā tūkstošgadē. No idejas ar nosaukumu "FB akustiski spēlē Pixies hitu versijas" es biju gaidījis pavisam ko citu. Iznācis ir vairāk nekā šedevrs.

Tracklisting: Monkey Gone To Heaven / Where Is My Mind / Caribou / Into The White / Wave Of Mutilation / Nimrod's Son / Velouria / Levitate Me / Cactus / Holiday Song.

Vispirms par šī ieraksta bekgraundu. Frank Black aka Black Francis, "Pixies" līderis (nezinātājs šo grupu būs dzirdējis vismaz "Fight Club" beigu titros) bija vecajās mājās atradis kaseti ar agrīnajiem akustiskajiem ierakstiem, tobiš vēl pirms "Come On Piligrim" mini LP 1987. Nolēma izdot, taču materiāls sanāca par īsu, tādēļ viņš izdomāja jau tagad, 2004-jā, uztaisīt veco hītu akustiskās versijas savā leģendārajā mobile studio (tur ietilpst arī ceļamkrāns).

Tā, ka ieraksts oficiāli nav iznācis, esmu ieguvis savā īpašumā tikai šogad ieskaņoto dubultCD daļu, kamēr aizvēsturiskais 87-ā gada materiāls būs pieejams kaut kad vēlāk.Eksperimentā FB iesaistīja "Two Pale Boys", kas izrādījās absolūti pareizi cilvēki. Viens no viņiem ir trompetists (izrādās, ir spēlējis agrīnajos "James"), otrs spēlē vijoli un nodarbojas ar hi-art electronics. Divatā viņi ir satriecošs spēks.

Lai arī ieraksts ir akustisks, tajā ir tāda pilnasinība, kāda vispār ir reti kurai grupai. Aranžējumi ir noslīpēti līdz pēdējai collas desmitdaļai, pie tam viņi ir tik fenomenāli savā būtībā, ka man īsti nepaceļas roka ierakstītos gabalus uzskatīt par "versijām", vai nedod 'dies "remiksiem". "Levitate Me" trompetes un taures skan kā "Dzeltenie pastnieki Vītiņa versijā" (plus vēl klāt avangardiskas bērnu klavierītes "Annele"); "Nimrod's Son" izklausās pēc kāda Toma Veitsa / Bregoviča absolūti ģeniāla gabala,; "Velouria" pārtaisīta par serenādi. Galvenais, ka iespaids ir nevis tāds, ka "prikolīgi uztaisīts", bet tāds, ka sēdi un nevari pakustēties no vietas.

"Into The White" - man vienmēr ir gribējies dzirdēt TIEŠI TĀDU "Into The White" ar fūzētu (!) akustisko ģitāru (pats esmu šo eksperimentu kādreiz veicis caur lenšu māģi - lampas vajag). "Faitklaba" finālā vajadzēja skanēt tieši šai "Where Is My Mind" versijai - ar pārreverberētu visu, kas kustas un nekustas līdz pilnīgai saprāta izplēnēšanai Alpha Cantauri rajonā.

- Frank, have you ever been abducted by UFOs?
- Yes, twice, i think.

Augstākminētajam pats autors ir dokumentāls pierādījums. Tikmēr: spēks nav tikai taurēs, dīvainajās skaņās un aranžējumos. Varētu vēl piebilst, ka dziesmām ir nedaudz pamainītas harmonijas (kas absolūti netraucē). Viskrutākais ir hi-art electronics speciālists. Bungu nav, tādēļ viņš uzņemas zināmu dinamikas lomu, pie tam izdot ar savu aparātu tādas skaņas, ka to nevarētu nosaukt par elektroniku (nerunājot nemaz par "modernajiem / stilīgajiem tembriņiem", pēdējam vārdam uzsvars uz pēdējās zilbes). Tādas čoinas un dažreiz   speciāli neritmiskas dūkoņas vai kas līdzīgs (vairāk par vienu noti viņš tāpat neizmanto).

Rezumējums. Kaut ko tādu nevar pat matemātiski uztaisīt / izstrādāt / aprēķināt / noslīpēt. Tā ir kreativitātes plūsma, kas vienkārši norauj jumtu.