Frank Black Francis & Two Pale Boys "Pixies reworks" 2004
Es ilgi domāju pirms pateikt šos vārdus, bet tagad pateikšu - šis ir
vispārsteidzošākais ieraksts jaunajā tūkstošgadē. No idejas ar
nosaukumu "FB akustiski spēlē Pixies hitu versijas" es biju gaidījis
pavisam ko citu. Iznācis ir vairāk nekā šedevrs.
Tracklisting: Monkey Gone To Heaven / Where Is My Mind / Caribou / Into
The White / Wave Of Mutilation / Nimrod's Son / Velouria / Levitate Me
/ Cactus / Holiday Song.
Vispirms par šī ieraksta bekgraundu. Frank Black aka Black Francis,
"Pixies" līderis (nezinātājs šo grupu būs dzirdējis vismaz "Fight Club"
beigu titros) bija vecajās mājās atradis kaseti ar agrīnajiem
akustiskajiem ierakstiem, tobiš vēl pirms "Come On Piligrim" mini LP
1987. Nolēma izdot, taču materiāls sanāca par īsu, tādēļ viņš izdomāja
jau tagad, 2004-jā, uztaisīt veco hītu akustiskās versijas savā
leģendārajā mobile studio (tur ietilpst arī ceļamkrāns).
Tā, ka ieraksts oficiāli nav iznācis, esmu ieguvis savā īpašumā tikai
šogad ieskaņoto dubultCD daļu, kamēr aizvēsturiskais 87-ā gada materiāls būs
pieejams kaut kad vēlāk.Eksperimentā FB iesaistīja "Two Pale Boys", kas
izrādījās absolūti pareizi cilvēki. Viens no viņiem ir trompetists
(izrādās, ir spēlējis agrīnajos "James"), otrs spēlē vijoli un
nodarbojas ar hi-art electronics. Divatā viņi ir satriecošs spēks.
Lai arī ieraksts ir akustisks, tajā ir tāda pilnasinība, kāda vispār ir
reti kurai grupai. Aranžējumi ir noslīpēti līdz pēdējai collas
desmitdaļai, pie tam viņi ir tik fenomenāli savā būtībā, ka man īsti
nepaceļas roka ierakstītos gabalus uzskatīt par "versijām", vai nedod
'dies "remiksiem". "Levitate Me" trompetes un taures skan kā "Dzeltenie
pastnieki Vītiņa versijā" (plus vēl klāt avangardiskas bērnu
klavierītes "Annele"); "Nimrod's Son" izklausās pēc kāda Toma Veitsa /
Bregoviča absolūti ģeniāla gabala,; "Velouria" pārtaisīta par serenādi.
Galvenais, ka iespaids ir nevis tāds, ka "prikolīgi uztaisīts", bet
tāds, ka sēdi un nevari pakustēties no vietas.
"Into The White" - man vienmēr ir gribējies dzirdēt TIEŠI TĀDU "Into
The White" ar fūzētu (!) akustisko ģitāru (pats esmu šo eksperimentu
kādreiz veicis caur lenšu māģi - lampas vajag). "Faitklaba" finālā
vajadzēja skanēt tieši šai "Where Is My Mind" versijai - ar
pārreverberētu visu, kas kustas un nekustas līdz pilnīgai saprāta
izplēnēšanai Alpha Cantauri rajonā.
- Frank, have you ever been abducted by UFOs?
- Yes, twice, i think.
Augstākminētajam pats autors ir dokumentāls pierādījums. Tikmēr: spēks
nav tikai taurēs, dīvainajās skaņās un aranžējumos. Varētu vēl
piebilst, ka dziesmām ir nedaudz pamainītas harmonijas (kas absolūti
netraucē). Viskrutākais ir hi-art electronics speciālists. Bungu nav,
tādēļ viņš uzņemas zināmu dinamikas lomu, pie tam izdot ar savu aparātu
tādas skaņas, ka to nevarētu nosaukt par elektroniku (nerunājot nemaz
par "modernajiem / stilīgajiem tembriņiem", pēdējam vārdam uzsvars uz
pēdējās zilbes). Tādas čoinas un dažreiz speciāli
neritmiskas dūkoņas vai kas līdzīgs (vairāk par vienu noti viņš tāpat
neizmanto).
Rezumējums. Kaut ko tādu nevar pat matemātiski uztaisīt / izstrādāt /
aprēķināt / noslīpēt. Tā ir kreativitātes plūsma, kas vienkārši norauj
jumtu.