extranjero ([info]extranjero) rakstīja,
@ 2021-07-23 12:21:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Ceļojums uz Latviju bija ļoti iespaidīgs. Visspilgtākais moments ir, ka kaimiņu lauku mājas, kas kādu laiku bija pamestas, ir sācis apsaimniekot jauns apņēmīgs saimnieks, un tur audzē krūmu mellenes. Pamazām laukos atgriežas dzīvība, ka pašam jau sāk gribēties nopirkt kādu zemes gabalu un sākt tur saimniekot.

Bija diskusijas par to, ka mūsdienās bērni ir izlutināti. Šajā sakarā es atceros, kā kaut kur 14 gadu vecumā man nācās paņemt traktoru, kuram brālis aptuveni ierādīja, kā darbināmi galvenie kloķi, un vest bietes no lauka uz kolhoza noliktavām. Bijām uzņēmušies projektu – biešu audzēšanu, kuras paši visu vasaru kaplējām un pēc vācām nost. Traktoristi tajos laikos bija deficīts, un aizvest novākto no lauka nebija kam, un naudu saņemt nevarēja, kamēr raža nav oficiāli nosvērta un pieņemta. Es vēl nekad nebiju sēdējis pie mašīnas stūres, jo auto vēl bija retums. Beigās saņēmu 2000 rubļu, kas nebija slikti par vienas vasaras darbu, ņemot vērā, ka toreiz caurmēra darba alga nepārsniedza 200 rubļus mēnesī. Bet lielākā vilšanās bija, ka naudai nav vērtības, jo veikalos nekā nav. Tāda bija šī pelēkā padomju realitāte. :)

Varbūt tieši tāpēc man nav uzskata, ka tagad ar bērniem par daudz auklējas. Viņi ir pelnījuši šo uzmanību, kas ievirza viņus apgūt interesantas lietas – gan akadēmiskas, gan praktiskas, pārāk nespiežot uz atbildību vai stingru disciplīnu šādā vecumā. Tas viss atnāks ar laiku, jo galvenais ir, lai prātu virzītu darīt kaut ko vairāk nekā tikai tusēties bariņā. Likt braukt ar traktoru, lai neizgāztos peļņas gūšana, 14 gadu vecumā ir tā kā par agru. Vēl jo vairāk, naudu var sapelnīt vēlāk jebkurā laikā, tāpēc ar to nevajag steigties.

Tomēr viena lieta, ko es augsti novērtēju savā bērnībā, bija tas, ka, dzīvojot laukos ar naturālo saimniecību, ļoti labi var saredzēt kopējo bildi. Kā no sēklas izaug raža un ka tad tā ir jānovāc, kā jāpagatavo, un kādi rodas atkritumi, un kā to ietekmē laika apstākļi, bites, kaitēkļi, augsnes stāvoklis, un kādas tam ir izmaksas utt., itin viss ir savstarpēji saistīts. Ja to vēl papildina ar skolā apgūstamajām zināšanām, tad rodas labs priekšstats par lietu saistību.

Naturālā saimniecība, kur ir jādara visas lietas, nav efektīva. Daudz labāka ir specializācija un darba dalīšana, taču tās rezultātā cilvēki neredz neko vairāk par savu šauro jomu. Tagad noteiktos uzņēmumos pat spuldzīti drīkst nomainīt tikai sertificēts speciālists, jo citi darbinieki jau neko nezinās ne par spuldžu tipiem, ne arī ir apmācīti lietot trepes. Bet to, ka šāds speciālists ir aizņemts, un kamēr viņš ieradīsies, cilvēki nedēļām ilgi staigās pa gaiteni tumsā, kur var pakrist, tas nevienu nesatrauc. Reālais risinājums būtu šādam speciālistam būt spējīgam komunicēt ar citiem, un vajadzības gadījumā pateikt, kāda spuldze ir jāieskrūvē, un kā to var droši izdarīt.

Skaidrs, ka šāds šaurs skatījums arī nav labs, jo noved pie īstermiņa mērķiem – gada ceturkšņa peļņas rādītāju pieauguma – kamēr ilgtermiņā iebraucam dziļās auzās atkal un atkal. Labs piemērs bija zaļo domāšana par to, ka pāreja uz saules paneļiem ir forša – taču nespēja padomāt uz priekšu, ka jautājumi par nolietoto saules paneļu utilizāciju ir jārisina jau tagad, nevis kaut kādā tālā nākotnē. Tāpēc bērnus vairāk vajag audzināt tieši laukos nevis pilsētās, lai viņi ierauga dabu un pasauli visās niansēs.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]iokaste
2021-07-23 19:28 (saite)
par elektriķi un spuldzīti. bieži elektriķim nedrīkst neko jautāt un viņš nedrīkst runāt.
jo valsts pārvaldē ir strikta vertikālā hierarhija - reglamentēts "kaskādes princips". padotais drīkst uzrunāt tikai savu priekšnieku, ne citu priekšnieku vai citu padoto daudzos gadījumos nedrīks uzrunāt kolēģi, tikai caur priekšniecību.
vienu brīdi strādāju NKMP (pieminekļu aizsardzības inspekcija), kur šis kaskādes princips noveda dažādiem absurdiem.
piem: kad vajadzēja visiem pasūtīt darba zābakus, tad saimniecības daļas darbinieks nedrīkstēja pa tiešo aptaujāt kolēģus no citām nodaļām. konkurss bija jāpabeidz un visiem tika pasūtīt viens - vidējais 41.izmērs.

viss bija pēc reglamenta un saimniecības daļa saņēma prēmiju.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]resort
2021-07-24 09:00 (saite)
neticami un izklausās pēc līdzekļu izšķiešanas

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]extranjero
2021-07-24 09:08 (saite)
Bet tā notiek. Korporatīvās sistēmas spiež uz to, lai tu neredzētu pilnu bildi, bet tikai darbotos savā šaurajā lietā.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]iokaste
2021-07-24 14:58 (saite)
to bodīti jau 30 gadus vada glumais Dambis ar saviem palīgiem. viņš jūtās kā nesodāms feodālis un šis atgadījums ir vēl sīkums.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]resort
2021-07-24 08:56 (saite)
tie, kuri nemāk lietot trepes, vienmēr var paņemt kāru, uzkāpt ar spuldzīti uz ragiem un pieaicināt kolēģi nospiest pacelšanas podziņu. strādā 100% veiksmīgo gadījumu

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]extranjero
2021-07-24 09:10 (saite)
Arī labs variants.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)

;)
[info]jan09
2021-07-27 09:46 (saite)
Tāda opcija bietēm bija ap 90o/91o gadu, pats piedalījos, traktoru gan kolhozs izdalīja.
Kas bija labi laukos kolhoza laiku bērniem - piejamas fermas, lauki, darbnīcas, praktiskā darba dienas, obligātās dienas vasarā.
Mans 10 gadu jaunākais brālis daudz no tā vairs neredzēja.
Kas atiecas uz vecumu ap 14 - tas bija standarts kaut sīklopus, pašam jūgt zirgu grābeklī vai ratos, siena pļava, bietes un kartupeļi, malka ziemā utt.
Es novēlētu bērniem lauku pieredzi, bet bez tik intensīva ikdienas darba neturālajā saimniecībā.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?