par tēviem un mīlestību.
tas, ka tu pārstāj mīlēt vienu vai citu cilvēku, ir ierasts un pieņemts. dzīve taču turpinās un so on..
bet vecāks ir iedalīts tikai viens viņš un viena viņa. savu tēvu maza es ļoti, ļoti mīlēju, pārdzīvoju, kad aizgāja no mums, un karstākās vēlēšanās, redzot visus auto ar trīs vienādiem cipariem numurā, bija par atkalapvienošanos. protams, es izaugu, sapratu cēloņus, sekas, mainīju attieksmes un pieņēmumus kā visiem būtu labāk. un tad pieaugu vēl. un kādā brīdī pārtrūka mīlestība. mēs sazvanāmies reti un, ja kādā reizē izrādītos, ka vairs neviens neatbild, es tikai noteiktu - tā dzīve ir beigusies. pat ne nodzīvota.
bet kā ir ar mīlestību, kā ir ar to - mīlestība ir bezgalīga, tā piedod visu, tā pacieš visu?
4 Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga.
5 Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu.
6 Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību.
7 Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu.
8 Mīlestība nekad nebeidzas
es skaidri zinu, ka tas nebija bērna pieradums vai patīkamu blakusproduktu siltinātas jūtas.
var jau būt, ka aizvainojums, pieaugušā racionālisms, nez, kas vēl, ir uzlicis smagu kāju virsū.
jo tad man nebūtu jāraud, šito rakstot.