Kā es ko daru, tā man galvā, pa virsu visām domām, uzpeld viena senlasīta pasaka, skaista pasaka, ar "kauliņu", nu tad tā:
Sen senos laikos viss bija kā līdz šim - cilvēki strādāja un dzīvoja un Dievs kārtoja pasauli. Reiz, cilvēku darbus atzinis par labu esam, vēlēja šiem ēst nevis reizi nedēļā (nepārlasījāties - reizi nedēļā), bet trīs reizes nedēļā. Vēlēja, nu vēlēja, bet kādam vajadzēja Dieva vēsti cilvēkiem aiznest. Vērsis nu gāja par vēstnieku, bet vērsim grūta galva un viņam nedaudz misējās: cilvēkiem viņš pateica, ka dievs šamējiem vēlējis ēst nevis 3 reizes nedēļā, bet trīs reizes dienā. Cilvēki nemērā sajūsmā, bet Dievam šāda kārtība nepatīk: ēst jau varētu, bet tad apēstu visu, kas sastrādāts un nomirītu badā. Dievs pakasīja bārdu, pakausi un teica vērsim - ja jau Tu tāds labs, tad esi ļaudīm par palīgu darbā. Tā nu vērsis vēl šobaltdien tiek jūgts arklā, pajūgā, ratos un strādināts - tā ar cilvēki spēj strādāt tā lai paēstu trīs reizes dienā.
Bet Dievs sākotnēji vēlēja cilvēkiem ēst trīs reizes nedēļā. Misēklītis...