my Riga
Šorīt ļoti, ļoti lēni gāju uz darbu un sapratu...
Es vienmēr esmu bijusi visīstākā Rīgas meitene, esmu dievinājusi galvaspilsētu un vispār pilsētas kā tādas, kaut gan pie mums par vienīgo īsto esmu uzskatījusi Rīgu. Nemaz nerunāsim par Ventspili, Liepāju vai Cēsīm - pat kartē atzīmētais un t.s. Rīgas rajons priekš manis ir bijuši lauki. Lau-ki.
---
Tagad man pēkšņi Rīga tik ļoti vairs nepatīk... Precīzāk sakot, man riebjas ļaužu burzma, mani ir bail atrasties pūlī, bail no svešiem cilvēkiem, kas man garāmejot kaut vai nejauši pieskaras vai uzlūko. Ja kāds pretīm nākot iebāž roku kabatā, man vēderā iegriežas centrifūga. Ja kāds no aizmugures nākot taisās mani 'apdzīt' un neuzmanīgi pienāk tuvu, es kā muļķe instinktīvi cērtos malā. Man riebjas viņu visu cigarešu dūmi, smaržas, kas no katra trešā vējo kā no parfīmu fabrīķa, sasvīdušu ķermeņu vai salijušu matu smakas. Rieb-jas.
Bezpajumtnieki manī vairs neizraisa līdzcietību, bet gan nevēlēšanos viņus vispār ievērot. Toties dīvaiņus, kas staigā pa ielu, paši ar sevi sarunādamies, vo' tos es redzu katru dienu - vairāk un vairāk un nepamanīt tos man nesanāk. Vai kaut kas ir noticis ar manu pilsētu, vai mani pašu?
Šķiet, ka es lieliski varētu iztikt bez Rīgas. Piemēram, mums Skrīveros ir pat 3 frizētavas - vismaz ieveido matus tur ļooti pieņemami, turklāt vājprātā lēti. Nu, ok - manikīrs nav tādā līmenī, kā man patīk. Bet gan jau mani nagi & es - gan jau mēs pierastu. Man šķiet, ka ir arī kosmetaloģe. Nu, ok - nav grāmatu veikala. Bet līdz šim atvaļinājumam es grāmatas tā pa īstam nebiju lasījusi jau vairākus gadus - tās man ir sakrājušās čupās un pietiks līdz 2010.gadam vismaz. Un uz teātri mēs atbrauktu divreiz trīsreiz mēnesī - mašīnā ar ļoooti aptumšotiem stikliem (zinu, ka tos aizliedza, bet tāda nu ir mana vīzija par laimīgu dzīvi).