Vispār es esmu diezgan paranoiska radībiņa. Reizēm - galvenokārt tumšos rudens un ziemas vakaros, pēc baismīgu filmu saskatīšanās, - mani, piemēram, vajā fantāzijas, ka, mājās pārnākusi, tur sastapšu maniaku, kas būs manā prombūtnē ielauzies, izēdis ledusskapi, noskuvis kaķus un glūnēs aiz gaiteņa stūra gatavs mani nošaut. Pilnībā pieļauju domu, ka vecumā - pēc kādiem gadiem 40, 50 - stāstīšu savai kopējai, ka naktīs kaimiņi nāk manā dzīvoklī un laiza parketu, lai es pakristu un lauztu gūžas kaulu, bet pa ventilācijas lūku specdienesti laiž iekšā speciālos rentgenviļņus, lai atrastu manas zeltlietas. Un kad kopēja neticēs, vicināšu kūju un kliegšu, ka viņa ar šiem visiem ir uz vienu roku.
Hmm, varbūt nemaz ar 40 gadi nebūs jāgaida...
Jā, bet ko es gribēju še vēstīt - ar visām savām paranoidālajām nosliecēm nespēju līdz galam izprast nervozēšanu par privātajiem datiem un tamlīdzīgām ietām. OK, OK, bankas karšu PIN kodi, protams, jātur noslēpumā, ne velti es dažus pati esmu aizmirsusi. Jā, un uz internetbankas kodu kartēm nevajag uzlipināt zīmītes ar lietotājvārdiem un parolēm, bet pēc tam tās atstāt mazpazīstamu cilvēku dzīvesvietās. Kas vēl tāds? Varbūt atslēgas durvju ārējā slēdzenē nevajag aizmirst - lai kaimiņu bērni, jokus mīlot, neaizslēdz. Telefona numuru nevajag atstāt šaubīgās internetlapās, lai nakts vidū nemodina SMS ar visādām reklāmām, droši vien.
Bet kādēļ man būtu jābažās par to, ka kāds var uzzināt manu personas kodu nudien nesaprotu. Jā, protams, kauns tik ilgi dzīvot un būt tik vecai, nu, ko lai dara... Manu adresi? Hmmm, vai man varētu būt kāds maniakāls pielūdzējs? Piemēram, tas pats - ar šaujamo, skuvekli un kārību izrīt marinēto tomātu burciņu? Nu, no likteņa neizbēgsi, ja nezinās adresi, izsekos. Un, izlikdamies par elektriķi, pastniecei durvju kodu izprasīs, vaimanuvai. Pases numurs? Un kur to numuru bez pašas pases var pielietot?
Vārdu sakot, paranojai vēl daudz iespēju augt un plašumā plesties, lai sasniegtu vairuma apkārtējo līdzpilsoņu līmeni. Un tad jau mums būs visiem, par ko parunāt. Piemēram, ko darīt ar tām ventilācijas lūkām, lai tie stari netiek iekšā...
Hmm, varbūt nemaz ar 40 gadi nebūs jāgaida...
Jā, bet ko es gribēju še vēstīt - ar visām savām paranoidālajām nosliecēm nespēju līdz galam izprast nervozēšanu par privātajiem datiem un tamlīdzīgām ietām. OK, OK, bankas karšu PIN kodi, protams, jātur noslēpumā, ne velti es dažus pati esmu aizmirsusi. Jā, un uz internetbankas kodu kartēm nevajag uzlipināt zīmītes ar lietotājvārdiem un parolēm, bet pēc tam tās atstāt mazpazīstamu cilvēku dzīvesvietās. Kas vēl tāds? Varbūt atslēgas durvju ārējā slēdzenē nevajag aizmirst - lai kaimiņu bērni, jokus mīlot, neaizslēdz. Telefona numuru nevajag atstāt šaubīgās internetlapās, lai nakts vidū nemodina SMS ar visādām reklāmām, droši vien.
Bet kādēļ man būtu jābažās par to, ka kāds var uzzināt manu personas kodu nudien nesaprotu. Jā, protams, kauns tik ilgi dzīvot un būt tik vecai, nu, ko lai dara... Manu adresi? Hmmm, vai man varētu būt kāds maniakāls pielūdzējs? Piemēram, tas pats - ar šaujamo, skuvekli un kārību izrīt marinēto tomātu burciņu? Nu, no likteņa neizbēgsi, ja nezinās adresi, izsekos. Un, izlikdamies par elektriķi, pastniecei durvju kodu izprasīs, vaimanuvai. Pases numurs? Un kur to numuru bez pašas pases var pielietot?
Vārdu sakot, paranojai vēl daudz iespēju augt un plašumā plesties, lai sasniegtu vairuma apkārtējo līdzpilsoņu līmeni. Un tad jau mums būs visiem, par ko parunāt. Piemēram, ko darīt ar tām ventilācijas lūkām, lai tie stari netiek iekšā...
Kad un Ja kāds tiks pie tava personas koda un mācēs to lietot, tad viņš zinās tavus ienākumus, tavu slimības vēsturi, tavus ceļošanas paradumus, būtībā visu par tevi. Izvērtē no aspekta vai tu gribētu jebkuram pretīmnācējam to visu izstāstīt? Un vēl - es nezinu, cik daudz pie mums tas ir jau atnācis, bet citur jau ir un pie mūsu p.k. apkārtmētāšanas nebūtu brīnums ja drīz te arī sāktos identitātes zādzības, kad tu pēkšņi vari uzzināt, ka esi bijusi tur, kur nemaz neesi bijusi un viss ir dokumentāli apliecināms un cilvēki sāk šaubīties vai tu esi tu, jo viņi ir redzējuši citu "tevi".
(Piemēram, ieej smskredit mājas lapā - ja zini kāda cita personas datus, elementāri vari uztaisīt kredītu uz citu personu. )
http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalz
Diezgan daudz nosacījumu, es teiktu...
OK, kas attiecas uz durvju slēgšanu - es arī, kad eju miskasti iznest, nestāstu kāpņutelpas kaimiņiem, ka vienīgais zelta gredzens stāv kastītē uz kumodes.:)
Nu, un par tiem kredītiem - tad tā naudiņa, es saprotu, iebirtu manā bankas kontā, ja? Tā, ko tas lohs ar man personas kodu būtu pasūtījis?
OK - šis ir nedaudz sarežģitāka orģija, bet tepat plašajā kaimiņzemē ir pilns ar piemērie, ka banku darbinieki cīši, cīši sadarbojas ar muhļītājiem, tāpēc, ja būs zināmi tavi pases dati, uztaisīt kontu uz tava vārda nebūs grūti. Īpaši ja vēl, kā Nordea bankai - kodu karti sūta neierakstītā vēstulē uz adresi.
Kāds tam sakars ar ieraksta sākotnējo tēmu?
Oi, nē - viņš taču arī pasi ir nodrukājis! Ar maniem datiem un savu fotogrāfiju! Un visām ūdenszīmēm iekšā, un visu pārējo.:)
Jā, es pieļauju, ka reizi mūžā var gadīties kāds absolūti ģeniāls shēmotājs, Ostapa Bendera un Bila Geitsa hibrīds, kurš visu savu talantu ieguldīs, lai iztukšotu manu bankas kontu vai uz mana vārda paņemtu divu miljonu kredītu... Bet šī iespēja, goda vārds, ir tieši tikpat reāla kā maniaks-tomātu burkas izrijējs. Un no tā otrā es baidos vairāk. Jo bez tomātiem viņš var iekārot arī manu dzīvību...vai vismaz panēsāto jaunavas godu.:(
Klau, bet kā Tu aizsedz ventilācijas lūku?:)
nē, labāk vispār būt pilnīgam nelegālim, jo VID, kā mums labi zināms, ir vieni vienīgi žuļiki un bankas darbinieki arī gan jau naktīs neguļ, bet domā kā varētu izmantot savu dienesta stāvokli.
protams, riski pastāv vienmēr, bet ir jābūt samērojamībai starp iespējami sliktākajām riska sekām un to piepūli, kas ļautu riskus likvidēt (vai par kādu kārtu samazināt).