![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vispār es esmu diezgan paranoiska radībiņa. Reizēm - galvenokārt tumšos rudens un ziemas vakaros, pēc baismīgu filmu saskatīšanās, - mani, piemēram, vajā fantāzijas, ka, mājās pārnākusi, tur sastapšu maniaku, kas būs manā prombūtnē ielauzies, izēdis ledusskapi, noskuvis kaķus un glūnēs aiz gaiteņa stūra gatavs mani nošaut. Pilnībā pieļauju domu, ka vecumā - pēc kādiem gadiem 40, 50 - stāstīšu savai kopējai, ka naktīs kaimiņi nāk manā dzīvoklī un laiza parketu, lai es pakristu un lauztu gūžas kaulu, bet pa ventilācijas lūku specdienesti laiž iekšā speciālos rentgenviļņus, lai atrastu manas zeltlietas. Un kad kopēja neticēs, vicināšu kūju un kliegšu, ka viņa ar šiem visiem ir uz vienu roku.
Hmm, varbūt nemaz ar 40 gadi nebūs jāgaida...
Jā, bet ko es gribēju še vēstīt - ar visām savām paranoidālajām nosliecēm nespēju līdz galam izprast nervozēšanu par privātajiem datiem un tamlīdzīgām ietām. OK, OK, bankas karšu PIN kodi, protams, jātur noslēpumā, ne velti es dažus pati esmu aizmirsusi. Jā, un uz internetbankas kodu kartēm nevajag uzlipināt zīmītes ar lietotājvārdiem un parolēm, bet pēc tam tās atstāt mazpazīstamu cilvēku dzīvesvietās. Kas vēl tāds? Varbūt atslēgas durvju ārējā slēdzenē nevajag aizmirst - lai kaimiņu bērni, jokus mīlot, neaizslēdz. Telefona numuru nevajag atstāt šaubīgās internetlapās, lai nakts vidū nemodina SMS ar visādām reklāmām, droši vien.
Bet kādēļ man būtu jābažās par to, ka kāds var uzzināt manu personas kodu nudien nesaprotu. Jā, protams, kauns tik ilgi dzīvot un būt tik vecai, nu, ko lai dara... Manu adresi? Hmmm, vai man varētu būt kāds maniakāls pielūdzējs? Piemēram, tas pats - ar šaujamo, skuvekli un kārību izrīt marinēto tomātu burciņu? Nu, no likteņa neizbēgsi, ja nezinās adresi, izsekos. Un, izlikdamies par elektriķi, pastniecei durvju kodu izprasīs, vaimanuvai. Pases numurs? Un kur to numuru bez pašas pases var pielietot?
Vārdu sakot, paranojai vēl daudz iespēju augt un plašumā plesties, lai sasniegtu vairuma apkārtējo līdzpilsoņu līmeni. Un tad jau mums būs visiem, par ko parunāt. Piemēram, ko darīt ar tām ventilācijas lūkām, lai tie stari netiek iekšā...
Hmm, varbūt nemaz ar 40 gadi nebūs jāgaida...
Jā, bet ko es gribēju še vēstīt - ar visām savām paranoidālajām nosliecēm nespēju līdz galam izprast nervozēšanu par privātajiem datiem un tamlīdzīgām ietām. OK, OK, bankas karšu PIN kodi, protams, jātur noslēpumā, ne velti es dažus pati esmu aizmirsusi. Jā, un uz internetbankas kodu kartēm nevajag uzlipināt zīmītes ar lietotājvārdiem un parolēm, bet pēc tam tās atstāt mazpazīstamu cilvēku dzīvesvietās. Kas vēl tāds? Varbūt atslēgas durvju ārējā slēdzenē nevajag aizmirst - lai kaimiņu bērni, jokus mīlot, neaizslēdz. Telefona numuru nevajag atstāt šaubīgās internetlapās, lai nakts vidū nemodina SMS ar visādām reklāmām, droši vien.
Bet kādēļ man būtu jābažās par to, ka kāds var uzzināt manu personas kodu nudien nesaprotu. Jā, protams, kauns tik ilgi dzīvot un būt tik vecai, nu, ko lai dara... Manu adresi? Hmmm, vai man varētu būt kāds maniakāls pielūdzējs? Piemēram, tas pats - ar šaujamo, skuvekli un kārību izrīt marinēto tomātu burciņu? Nu, no likteņa neizbēgsi, ja nezinās adresi, izsekos. Un, izlikdamies par elektriķi, pastniecei durvju kodu izprasīs, vaimanuvai. Pases numurs? Un kur to numuru bez pašas pases var pielietot?
Vārdu sakot, paranojai vēl daudz iespēju augt un plašumā plesties, lai sasniegtu vairuma apkārtējo līdzpilsoņu līmeni. Un tad jau mums būs visiem, par ko parunāt. Piemēram, ko darīt ar tām ventilācijas lūkām, lai tie stari netiek iekšā...