Vecums nenāk viens
"Čirkt-čirkt-čirkt...klakc!" teica Andronkuļa 3215 ceļgals un pārstāja locīties. Andronkulis 3215 ar skaļu lāstu kirilicā nogāzās Metuzāla smalkajos putekļos un nolēma, ka vajadzēs tomēr savākt naudiņu jauniem gultņiem. Šitā nav aršana, Andronkulis 3215 prātoja, atminēdamies laikus, kad viņam bija īsts, organisks ceļgals. Un kāja. Un vispār organisms. Nevis kvantu smadzenes, kā tagad.

"Tie laiki", kad suņi bija ne tikai treknāki, bet arī daudz pieklājīgāki un bez vēlēšanu tiesībām, bija diezgan seni. Tolaik izvērsās demogrāfiska krīze, tas ir, radīt bērnus visiem bija piegriezies, jo ķēpas daudz, abet ievārījuma nekāda. Nav bērnu, nav pensiju, pavēstīja valdība, kura nekavējoties tika izlamāta, tomēr naudu neatdeva. Visi sāka sportot un ēst jēlus rāceņus, lai varētu spirgti dzīvot līdz zārkam un pelnīt dienišķo iztiku. Bet līdzekļi vienalga kaut kā pamanījās izkūpēt gaisā, ekorāceņi kļuva nešķīsti dārgi, cilvēku palika arvien mazāk, darba arvien vairāk. Latviskuma saglabāšanas vārdā nācās ķerties pie protēzēm. Ekonomiski aktīvo pilsoņu rumpīši no organikas lēnām, bet neatlaidīgi pārgāja uz titāna kauliem, silikona miesām un kvantu smadzenēm.

Pensijas vecums no 70 gadiem tika pacelts uz 150, tad uz 2000, beigās vispār uz pieciem miljardiem, un ko tu, cilvēks, tur vari padarīt? Spēj tikai mainīt detaļas. Pilna organisma nomaiņa tika atzīmēta ar jaunu personas kārtas numuru. Tā nu Andrītis izauga par Andri 2, tad 3 un 10. Kad viņš bija Andris 2300, kosmosa lidojumi kļuva par nepieciešamību, Saule sāka aizdomīgi izplesties un rīta kafija krūzītēs vārījās pati no sevis. Nācijas izlozēja planētas turpmākai attīstībai un Latvijai tika Metuzāls. Tīri ciešama planēta, tikai tie nolādētie putekļi lien locītavās...Un vēl pensijas vecumu pacēla par 100 miljoniem gadu uz priekšu. Tāda esot situācija un citas izejas nav.

Andronkulis 3215 uzsvempās kājās un kliboja uz māju pusi. Rīt atkal pie darba...