(stāsta Jānis, bērnības draugs) — Nē nu Oto, ko Oto. Nu normāls. Normāls bija. Sākām skolā iet, pirmajos gados bija tāds kautrīgs, ne ar vienu īsti nerunāja. Dikti gudrs bija, it kā jau visi klasē apcēlām, bet klusībā skauda. Atceros (smejas), tas gan jau vēlākās klasēs bija, kaut ko starpbrīdī ākstījāmies, piesējām viņu pie krēsla. Nu viņš kāreiz pēdējā rindā pie loga sēdējā, ienāk skolotāja, barga tāda bija, nu re, ienāk un saka — Oto, aizver logu! Un viņš sēž un nekustas, saprotiet, nu tāpēc, ka piesiets (smejas atkal), un saka — Skolotāj, es nevaru! Skolotāja nav pieradusi, ka viņai kāds pretī runāt, palika nikna un uzbļāva — Kāpēc nevari, tu ko, piesiets esi!? Nu un Oto nosarkst un saka — Jā, skolotāj. (mirkli klusē) Tādi mums joki bija. Bet tā jau daudz viņu neapcēlām, pēc tam pats arī atraisījās, kļuva sabiedriskāks. Pēc skolas aizgājām universitātē kopā mācīties, iestājās ar labām sekmēm, viņam vispār laba galva bija. Nu un tad nāca tas notikums, saprotiet... (aizdomājas) Taisni neticami, kā cilvēks tā spēj izmainīties vienā dienā. Nē, pat ne dienā, vienā naktī, vēl vakarā bijām Daugavmalā, dzērām kvasu, runājām par meitenēm, viņš bija kursa Līgu noskatījis, gribēja precēt. (atmet ar roku) Nē, nezinu jau, vai tur kāda lielā mīlestība bija, bet saprotiet, bijām jau pieauguši, gribējās pamēģināt, kā tad ir ar tām meitenēm, nu... Nu jūs saprotiet (kautrīgi ķiķina). Tie kas ārzemēs bijuši, tiem jau bija gan ko stāstīt, pie mums jau — paši saprotiet, līdz kāzām neko tādu. Jā, kur es paliku, nu lūk, un tad nākamajā rītā viņš lekcijās neparādījās, es vēl padomāju, ka būs apaukstējies pie tās Daugavas sēžot, pēc tam tikai no viņa vecākiem uzzināju, ka aizbēdzis no mājām. Pēc pāris dienām satiku, to rītu es nekad neaizmirsīšu, nu — kā viens cilvēks var izmainīties. Vaigi neskūti, mati nokrāsoti melni, drēbes nezinu, kur bija izracis — noplēsti džinsi, kedas. Esot mēģinājis bēgt no valsts, es gan nezinu, vai tam var ticēt, kurš gan ko tādu vispār iedomātos darīt. Bet tajā brīdī noticēju, saprotiet, viņš bija pilnīgi izmainījies. (atkal mirkli klusē) Kopš tās reizes neesam daudz runājuši. Kur šobrīd? Nezinu. Dzirdēju, ka tepat Latvijā, var jau būt, ka nācis pie prāta. Es gan arī nezinu, kā rīkotos uzzinot ko šādu, patiešām nezinu.

(stāsta māte) — (šņukst) Oto... Es  atvainojos. (šņukst) Oto — viņš bija... (šņukst) Atvainojiet, tiešām, acumirkli. (savaldās, atsāk) Smagi jau bija. Nezinu, vai tā var stāstīt, bet ko nu vairs. Oto mums plānots bērniņš bija, pirmais. (aizdomājas) Tā gaidījām, bijām iekārtojuši jau istabiņu, bijām izsapņojuši kādā skolā ies, ko darīs, kad izaugs — (caur asarām pasmaida) nu jūs jau zināt, kā tas ir. Dažas dienas pēc tam, kad viņš piedzima, tas bija tad, kad pie varas nāca Patrioti. Vīrs mans, saprotiet... (mirkli klusē, tad ievelk elpu, saņemas) ...saprotiet, viņš nav tīri latvietis. Saprotiet, kā ir, tikko atveduši dēlu uz mājām, un jau pēc pāris dienām... Sākās dekolonizācija, likās jau, ka izsūtīs. Bet toreiz kaut kā izdevās izkārtot, vīrs taču kādas trīs reizes gāja eksāmenu kārtot, viss jau tobrīt beidzās labi. (atkal šņukst) Būtu beidzies labi. Ja vien ne tā diena. Laikam jau vajadzēja visas tās grāmatas izmest uzreiz, bet vīrs uzstāja, saprotiet, mums pagrabā bija paslēpta literatūra. Puškins, Bulgakovs, Dostojevskis, viss — (pieklusinātāk) — viss krieviski. Un puika kaut kā bija atradis, acīmredzot. Un tad jau sākās pusaudža gadi, dumpīgums, nu jūs jau zināt, kā tas ir, tur jau daudz nevajag, kāds bija dzirdējis, ka viņš krieviski kaut ko citē. Nevajadzēja, nevajadzēja tās grāmatas atstāt. (slauka acis) Sāka interesēties par mūsu ģimeni, cilāt visādus vecus papīrus, izlēma, ka vīrs to eksāmenu toreiz nopircis, it kā jau dekolonizācija bija sen beigusies, bet atkal sākās kaut kādas runas par izvešanu. Visi uz nerviem bijām, protams. Tur viņš arī nenovaldījās un pateica, saprotiet, viņš taču galīgi uzvilcies bija tajās dienās, laikam jau mazliet vainoja arī mūsu Oto. Par to vārdu? Nē, to mēs jau pirms tam bijām izlēmuši, ka ja būs puika, tad tādu liksim. Kad patrioti piespieda mainīt, tad jau nelikās, ka tas būs kaut kas tik svarīgs, bet redziet, kā viss izvērtās.

(notikuma  rekonstrukcija pēc liecinieku atmiņām, personāžus atveido aktieri)
— Tavas pārgudrības te nevienam nav vajadzīgas, pazūdi savā istabā!
— Tēt', bet es nesaprotu, ko tad es tādu izdarīju! Viņi taču pat nesaprata, ko es runāju, es pēc tam patulkoju, tur nebija nekā pretpatriotiska! Galu galā, kāpēc viņi nearestē mani, ko viņi tev piesējušies?
— Muti turi, Otto! Turi muti!
— (apraujas, skatās tēvā milzu acīm) Kā tu teici?
— Ko?
— Tu teici Otto, nevis Oto?
— (zaudējis savaldību) Jā! Jā, es teicu Otto! Klausies, es teikšu vēlreiz: (uzsvērti) O-t-t-o. Otto! Tā tevi sauc, sīkais nodevēj! Tāds ir tavs īstais vārds. Ja mēs toreiz nebūtu piekrituši Komisijai un tevi pārdēvējuši, mēs nekad vairs nebūtu tikušies!
— (nenovērsdams skatienu no tēva, lēni kāpjas atpakaļ savas istabas virzienā, klusi pie sevis čukstēdams). Otto. Es esmu Otto. Nevis Oto, bet Otto. (Spēji apgriežas, aizcērt aiz sevis durvis)

(stāsta Oto, drošības nolūkos seja maskēta) — Man jau te nav ko teikt nemaz. Spējat iztēloties, kā tas ir — astoņpadsmit gadu vecumā uzzināt, ka tu nemaz neesi tu? Ka tavs [cenzēts] vārds nemaz nav tavs īstais vārds, nav tas, kas tev šūpulī dots? Kas [cenzēts] man atlika? Es taču nevarēju tā dzīvot, man bija jātiek projām. [cenzēts] uz kurieni, kaut uz Igauniju. Pie robežas paņēma ciet, protams. Pats jau iekritu, igaunis krieviski kaut ko pajautāja, es tāpat atbildēju. Mūsējais [cenzēts] dzirdēja. Ko tālāk? Nezinu, ko tālāk. Kamēr patrioti pie varas... (skaņa tiek izslēgta)

(diktore) Cienījamie skatītāji jau ir informēti, ka saskaņā ar Nacionālās Valodas Komisijas rīkojumu, šāda bezatbildīga vārdu došana mūsu republikā nav pieļaujama. Ir skaidri saprotams, ka cilvēka vārdam jāatbilst Komisijas noteiktajiem standartiem, un mēs ceram, ka šis dzīvesstāsts liks jums padomāt vēlreiz, pirms pieņemt kādu tik bezatbildīgu lēmumu, kā (pasmaida) nodēvēt savu pirmdzimto dēliņu par Otto. Un tagad — sporta ziņas.