Dēka gaļas paviljonā
Dzintars - 25 gadi, Skorpions
Mīļākais dzīvnieks - kaķis
Hobijs - gaļa


Dzintars spēlēja ģitāru grupā "Asinis un Kauli" - kaut ko starp punk rock un death metal, diezgan nekvalitatīvi. Bija gan viņiem viens koncis klubā "Saksofons". Nekas dižs jau viņiem tur nesanāca, bet vispār Dzinča sevi par mūziķi uzskatīja gan. Savu nākotni viņš saistīja tieši ar mūziku. Pagaidām gan viņam negāja diez ko gludi ar muzikālo karjeru. Viņš dikti gribēja kapāt normālu "detuhu", nevis niekoties. Viņš cerēja, ka grupa vēl augs, un reiz viņi Vācijas metāla festivālā W.O.A. močīs normālu, kvalitatīvu desu uz lielās skatuves.
Dzinča strādāja Rīgas Centrāltirgū, gaļas paviljonā pie kautķermeņu sadales, un izvadāja gaļu ar lieliem ratiem pie tirgotājiem. Īsāk sakot, Dzintara dzīve bija gaļa - gan mūzikā, gan darbā. Darbs Dzinčam gāja pie sirds, bija arī papildus bonusi -Dzintars sapazinās ar tirgus čigāniem, un šī pazīšanās ļāva viņam pa lēto tikt pie labu labās zālītes.
Dzintars dzīvoja kādā Čaka ielas komunālā dzīvokļa apartamentos. Kaimiņus viņš lāgā nepazina (kaut kādas tur cacas un pāris ķīmijas fakultātes studenti). Bez darba un "Asins un Kaulu'' mēģinājumiem brīvajā laikā Dzintars neko citu nedarīja. Lai gan darīja, bet neko lietderīgu - ieslēdza kompīti, iedzēra aliņu, uzvilka kāsīti, uzspēlēja gičiņu. Viņa dienas aizritēja istabā, kura viegli smaržoja pēc zeķēm un marihuānas. Meitenes Dzintaram nebija. Tās viņu uzskatīja par nedaudz dīvainu, laikam jau tāpēc, ka mūžīgā zālītes pīpēšana viņu padarīja mazlietiņ lēnīgu. Dzinča nekur nemācījās, jo neuzskatīja to par vajadzīgu. Vispār viņš bija ar savu dzīvi apmierināts.

Antra - 22 gadi, Lauva
Mīļākais dzīvnieks - trusis
Hobijs - trusis Robijs


Antra pēc vidusskolas pabeigšanas tika budžetā biologos, divus gadus nomācījusies, studijas pameta, jo izdomāja ar ģitāru plecos apceļot Eiropu. Tika līdz Amsterdamai un mēnesi no ceļojuma neatceras. Amsterdamā sapazinās gan ar vietējiem, gan ar latviešiem, gan ar jamaikiešiem. Pīpēja gan legālo, gan nelegālo, gan visu pārējo, ko var pīpēt. Pabija arī Berlīnē un tur gandrīz kļuva par krišnaītu (sekas manāmas vēl tagad - gaļu ēd tikai divas reizes mēnesī). Apvienotajā Karalistē, dzīvodama skvotos, ar pankiem dzēra vīnus un brandavīnu līdz apnika un atstopēja atpakaļ uz tēvzemi, atvedot līdzi robežsargu nepamanīto trusi Robiju, kuru mantoja no kāda panka, un psihotropās vielas, kuras mantoja no kāda mīļākā-dīlera, kurš viņu pameta (varbūt arī uzmeta, kas to, lai zina) kuras vēl kādam gadiņam pietiktu.
Aptuveni pēc gada, nodzīvojusies pa ārzemēm, Latvijā Antra iekārtojās vīraku, garšvielu un tēju veikaliņā par pārdevēju un noīrēja sev istabiņu kādā hipiju komūnā.
Pārtiku Antra, protams, iepirka tirgū (kas zina, kas pa sūdiem saspricēts tajos lielveikalu banānos), 2x mēnesī iegriezās arī gaļas paviljonā. Bet kopš Antra ieraudzīja VIŅU, viņa sāka gaļas paviljonu apmeklēt biežāk un pirka savam trusim gaļu, jo pati to turpināja ēst tikai reizi divās nedēļās. Trusim gan palika dīvaini ar veselību, bet tas Antru tik un tā neatturēja no gaļas paviljona apmeklējuma, jo tur bija šis garmatainais jauneklis ar radoši neķemmētajiem matiem un zaļi sapņaino skatienu tālumā.



Trusis Robijs - 1,5 gadi, trusis
Hobijs - kaņepju lakstu graušana


Robijs piedzima kādā Londonas zooveikalā kādai ļoti ražīgai trušu mammai. Viņu pieņēma audzināšanā kāda Andžela ar rozā matiem. Šī saimniece nebija laba, viņa visu laiku sev kaut ko spricēja vēnās. Pavisam drīz Andželas puisis Henrijs atņēma viņai truša audzināšanas tiesības un kļuva par Robija tēti, bet arī ne uz ilgu laiku. Trusis par savu īsto mammu dēvēja kādu meiteni vārdā Antra, kura viņu paņēma prom no Henrija līdzi uz tālu, tālu zemi un baroja ar garšīgu, garšīgu gaļiņu, pienu un deva gardos kaņepju lakstus.

Jo biežāk Antra gāja uz gaļas paviljonu, jo trusim kļuva sliktāk ar veselību - trusis Robijs nomira. Antra raudāja, pēc tam pamatīgi sapīpējās un saņēmās, jo Robija nāve bija iemesls, lai beidzot sāktu sarunu ar puisi, kurš strādāja gaļas paviljonā. Viņa cītīgi gaidīja darba dienas beigas, lai sagaidītu puisi ar sapņaino skatienu tālumā.
Darbadienas beigās Dzintars bija nedaudz saguris no darba pie kautķermeņu sadales, viņš iegāja labierīcībās un izpīpēja kāsīti. Pēc tam Dzintars pārģērbās un ar nedaudz apmiglotu apziņu devās ārā no gaļas paviljona. Tur stāvēja viņa, meitene, kurā nevar neiemīlēties. Dzintars pirmo reizi sajuta kaut ko, ko viņš nesaprata, vai nu tā čigānu manta patiešām ir laba, vai arī viņš pats savām acīm bija ieraudzījis skaistāko būtni uz pasaules. Saplēstas kedas, tik pat neķemmēti mati kā viņam, puķaini svārki, acis, kas sapņaini lūkojas tālumā. Meitene viņu uzrunāja: „Tev jānāk uz mana truša bērēm!"

Viņi saostījās, sapīpējās, aizstopēja uz Amsterdamu un kopā atvēra veikalu narkomāniem, Dzintars kļuva par Desu metāla zvaigzni un Antra viņu pavadīja koncerttūrēs, tēlojot viņa grūpiju, bet trusis Robijs bija nokļuvis trušu paradīzē.



Atgādinājums: Latvijā marihuānas glabāšana un lietošana ir krimināli sodāma.