Pēdējais valsis
Stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem. Lasāmības nolūkos - centos tekstuāli saīsināt, idejisko izklāstu cenšoties pārlieku nedramatizēt.

Meitene: Sveiks, gribēju "pieteikties" uz to Tavu dzimšanas dienas atzīmēšanu...
Es: Jā...
M: Es nezinu, vai tikšu, bet es gribētu.
Es: Labi. Nu, viss būs kā plānots, tad jau skaties, vai tiec...
K: Labi, tad čau!


...


M: Čau! Man atcēla mēģi, paspēju! Jēij!
Es: Čau! Nu re ku labi!

...

M: Tātad, cik tev šodien paliek? ... Pastāsti par sevi...

...

Vēstule dr.lv no M: "Klau, kādi koncerti Tev patīk?"

...

Vēstule dr.lv no manis: "Klau, kuras ir Tavas mīļākās puķes?"; atbilde "āv, Tu man taisies nest kātu - tā es saucu puķes - ? nē, nevajag.

... kaut kad vēlāk ...

koncerta diena, norunātā satikšanās
Es: :)) čau. re, kas man ir! (izvelku "kātu" - lielu, dzeltenu saulespuķi)
M: āv, nevajadzēja jau!!!


... kaut kad vēlāk ...

M: Tu prezervatīvus nopirki?
Es: ēm, nē ...
M: nopirksi? brauksim pie manis, taču gribēsies, un tā ...
Es: ēm, nu, jā...


... kaut kad vēlāk ...

M: Tu jau zini, ka es braukšu prom. Man ir lieli mērķi dzīvē. Tikai Ļoti Lielajā Pilsētā man ir izredzes sasniegt to, ko es vēlos savā dzīvē sasniegt. Es nevēlos būt kā mana mamma.
Es: Jā...
M: Tu taču brauksi pie manis ciemos...?
Es: Jā, un varēsim kopā pastaigāt pa Ļoti Lielo Pilsētu.


... kaut kad vēlāk ...

M: Atā... :(
Es: Atā ... :(


... kaut kad vēlāk ...

Es: čau, es nopirku biļeti, braukšu pie Tevis! :)
M: Jēij! :)


... kaut kad vēlāk ...

M: Zini, man Tevi vairs nevajag.
Es: Bet kāpēc? Es nesaprotu?
M: Sūkā dirsu, mērgli, mums nav nekā kopīga. Mana babuška un mani jaunie draugi man parādīja īsto dzīvi, un Tu esi nekam nevajadzīga dirsa! Mums nav nekā kopīga, ej paskaties porņukus, dračī nahuj!!!* Un naudu par to Tavu biļeti es atdošu, nebrauc pie manis!
Es: Nē, es braukšu. Tev nav naudas, vismaz ļoti lielo Pilsētu apskatīšu!
M: NĒĒĒĒ! NEBRAUC!!! ES NEGRIBU TEVI REDZĒT!!! VISSSSSSSSSSSSSSSSSS!!!!!!!!!!!!!!!!!!


... kaut kad vēlāk ...

Ierodos Ļoti Lielajā Pilsētā. Cerību pilns skatos, vai tomēr mani nesagaidīs. Nē, nesagaida.

Es: Man, lūdzu, šo rozi.

...

Es: Čau, Tev pie durvīm ir pārsteigums, maza dāvaniņa!
M: Ko? Kur?
Es: nu pie durvīm, paskaties.
M: Neko neredzu.
Es: Nu pie ārdurvīm!
M: ā...

...

Es: Tad Tu to rozi neņemsi? speciāli Tev pirku!
M: nevajadzēja. un vispār, šeit, Ļoti Lielajā Pilsētā, tās ir tik dārgas, nevajadzēja manis dēļ tērēties.
Es: Ja Tu neņemsi, tad es vnk izmetīšu miskastē.
M: Nē, nu paņemsi ieliksi vāzītē, papriecāsies. Varēsi dejot apkārt.
Es: Nē. Man viesnīcā nav kur nolikt tādas vāzes.
M: Tu paliec viesnīcā? cik maksā? ... Varēji atrast kaut ko lētāku.
Es: Neuztraucies par to.

M: labi, es paņemšu to rozi.
M: man tagad jāiet.
Es: :(
Es: un viss? vecam draugam pēdējo apskāvienu pat nē? :(
M: Labi!

(apskāviens)

M: Lai tiktu uz savu viesnīcu, Tev vislabāk būtu iet tur, un tad tur nogriezties, utt.
Es: Jā...


....

Doma par "pēdējo valsi" pat prātā nenāca. šķita, ka varētu visu ielu nopūst, cik slikti!

Bet, nu labi, uzliku austiņās E.Drāziņa Pēdējo valsi, un vnk gāju uz priekšu.

...

No kāda bērna esejas, kuru viņš publicējis internetā: Izvēlējos rakstīt par Emīla Dārziņa simfonisko skaņdarbu “Melanholiskais valsis”. Bet secināju, ka to ir ļoti grūti estētiski analizēt, jo ģeniālais un unikālais skaņdarbs ir ļoti daudzpusīgs. Bet tā kā gan es, gan leģendārais komponists Emīls Dārziņš esam dzimuši un dzīvojuši vienā pusē, proti, Piebalgā, tad nemetu plinti krūmos, bet cīnījos, izrādot cieņu Dārziņam un godu, rakstīt par viņu, sev.
Šī analīze iespējams aizskars ne vienu vien estētikas kategoriju, pat trīs vai četras. Bet tās tikai padziļinās apziņu par “Melanholiskā valša” vērtību tautas kultūras krātuvītē.

...

Starp citu, psihiatriskās un psihoterapeitiskās metodes pret autismu neesot tik efektīvas kā vienkārši iesaistīšana īstās sabiedrības dzīvē. Kamēr pirmās saņem naudu no valsts, bet otrās speciāli netiek finansētas.

_____________________________________
* bišku dramatizēts ar tām rupjībām


PĒDĒJAIS VALSIS, BĻAĢ NAHUJ!!!