Gospodars Vlads
Drēgnajā astotā decembra naktī, kad laikrādis apklusa kluss it kā miris, mākoņi izlaida pēdējo tvaiku un izdzisa tumsā, atklājot pilnmēness bālo vaigu, kas pielēja pilnu ērmīgas gaismas pils torņa logu, telpu un zārku tās vidū.

Tur, tapsētā šķirstā, kas rubīniem rotāts, gulēja ķēniņu ķēniņš Vlads, kurš tonakt taps slavēts un īpaši godāts, ar sevišķu maltīti, kur netiks ciests bads. Vēl mirklis viens un vēl viens vai divi, kad Sdals, kas lielākais draugs un praktiski brālis, ķēniņu cels un uzdzīvot sauks.

Vēl mēnesi iepriekš vai varbūt pirms diviem, Vlads pārveda pilī zirnekli lielu ar spalvainām kājām un sarkanu krustu. Vēl nedēļu atpakaļ, varbūt pat divas, Vlads zirneklim dzēsa no muguras krustu, bet pašu, ciešā Gordija mezglā, iekāra virvē pie pils torņa sienas.
Tad dzīres šim dzēstajam simbolam godā, kas likvidēs bailes no krustiem kā sugas, un ķēniņš dos posmkājim cildenu vārdu, lai tautā vēl ilgi nenorimst runas.

Vēl, blakus šim jaunajam mošķim uz grīdas, saķēdēts trejās sudraba ķēdēs, nikni rūc ķēniņa melnais dogs Stiks, kam Vlads sen atpakaļ, izrādot godu, dāvājis pīlādžkoka zobus, bužinot dzīvnieka zodu. Un tālāk pa labi, metru vai divus, uz kumodes vecas, kur ķēniņš tur mantiju samta, stāv ērkšķrožu būris, bet tajā, galvu uz leju, nagiem iecirstiem griestos pīkst valdnieka sikspārnis Gārliks — visu viesu luteklis.


Un balle sākās, Vlads uzņēma viesus, pats galda galā ar kausu rokā, bet kausā dzira asins krāsā, ko likt pie sārtajām lūpām pēc runas. Un teica viņš vārdu pils lielajā zālē , un lika pie sārtajām lūpām viņš kausu, kas dzīs viņu nāvē. Vlads ķēniņa cienīgi uzņēma malku, ko gādīgi lējis bij brālis, vien nezināja valdnieks, ka nodevīga roka pie tomātu sulas klātu, bija lējusi jaunavas asins kārtu.

Saļima vampīru monarhs pār galdu, jo skaudības pārņemtā drauga sirds, bij zinājusi lietu tādu, ka valdnieks ir vegāns un sen ar to sirgst. Vien paspēja Vlads pārķert Jūdasa skatu un nočukstēt klusi :”Kāpēc tu, Sdal?”.