Ņefiga Dr. Hauss nav nekāds varonis! Nav jau grūti par tādu izlikties, kad kāds mirst, un tu esi vienīgais, kas saprot kāpēc un kā to apturēt. Abet, kā sevi motivēt sniegavīru zīmēt ārpus darba laika?

Hoho! Es tagad zinu pareizo vidukļa smucināšanas sportu! :) Tas ir galda teniss cilvēkiem, kuri neprot atsist bumbiņu. Tiek noslogotas arī kājas, skrienot pakaļ. :) Pēc stundu garas sportošanas aerobais gandarījums garantēts.

"Un sākas viss no gala..."
Un atkal kāds tic, ka nu tik visu mainīs... ыгыгыгы... pat ne raganīgi, klusi tādi, ciniski smiekliņi :)

Nevar īsti sarpast, kā tas viņiem tā sanāca, bet neizklausās pēc mīlestības uz dažām tautām :)
Iepazīstinu jūs ar kāda kukaiņa nosaukumu čehu valodā.
Vesela jaunspārnu kukaiņu kārta: latviešu val. - prusaki; čehu val. - švábi. Starp viņiem visiem labi pazīstamais un tautā iemīļotais virtuves prusaks, čehu val. - rus domácí. :)
Nezinu, kā jums... man skan tā kā drusku politnekorekti :)

Lielākā dzīves netaisnība apavu jomā ir tā, ka pērkot kurpes, cilvēks nekad nezin, ka šie būs vieni lieliski apavi, un vajadzētu paņemt vēl vienu pāri tādus pašus, kamēr ir... jo pēc tam, kad tādus atkal vajadzēs, vairs nevarēs nopirkt.

- Gribi iepazīt sāpes? :)
- Es jau pazīstu, kopš pazīstu tevi...
Vispār skan skaisti, bet laikam neved pareizā virzienā.
Ardievu BSD... Mēģināšu būt laba. Pie visām izmaiņām vēl klāt - mainīties pašai... OK, šobrīd man šķiet, ka tā vajag. Būtu labi vēl zināt, ka ir vērts.

Paņī Kuncovā šodien šiverēja pa kāpnēm. Visus īpašnieka/īrnieka jautājumus atrisinājām, vienojoties, ka pajautās vīram. Tas nozīmē, ka uz daļu jautājumu atbilde būs nē, uz daļu jautājumu, ka nav jēgas, jo viss tāpat ir labi. Nebūtu pašu panu Kuncu redzējusi un ar viņu sarokojusies, nudien domātu, ka paņī Kuncovā viņu izdomāja, lai atkratītos no īrnieku muļķīgajām vēlmēm.
Dacīte viņai neuzticas (un pareizi dara), jo viņai esot "trakas acis". Un ir. Tiešām, tādas tramīgas... It kā viņai uzbruktu putni, kurus citi neredz.

Laikam jau nevajadzēja pusaudža gados šādus tādus romānus lasīt. Tagad tās "attiecību" lietas galvā reāli nočakarētas. Piemēram, visādas tādas idilliskas kopdzīves un kopā darīšanas, par ko citi sapņo un ilgojas, liekas totāla proza. Vajag visu laiku būt kaut kādā vieglā neziņā, iespringumā un pārdzīvojumā... Tāds ārprāts, kā kopīga produktu iegāde, vispār asociējas ar attiecību beigām :D

Mums uz tualetes palodzes balodis perē olu! Tāda maza balta ola. Varēsim vērot, kā šķiļas jauna dzīvībiņa :) Dacīti painformēju, jau vemj.

Pievērsiet uzmanību jūzerpikčam :)
A? Ko?!
Nav cigaretes! Tā lūk!
Jau 3. dienu bez!
Vēl es šovakar it kā skrituļoju. "It kā" tāpēc, ka paraugoties uz garāmskrituļotājiem, es vairāk tā - pārvietojos ar skrituļslidām kājās. Pāris reizes četrāpus :)

Vakar bijām ar dažiem koristiem uz vienām drausi sviestainām kāzām laukos. To nemaz nevar aprakstīt... Kaut kas starp "Hoří, má panenko" un lētām mūsdienu amerikāņu komēdijām, tāds kā drusku apbružāts viss, tāds no papīra un plastmasas. Cilvēki pēc "svinīgajām pusdienām" metās pārģērbties šortos un gandrīz treniņtērpos. Dažiem "svētku" apģērbs nemaz ar nebija īpaši izejamāks par šo pārģērbjamo apģērbu. Es neesmu ļauna, es visu saprotu, naudiņas nav un tā... Vienkārši šoks, nu. Nafig tās trennūzenes?
Ap 8-iem vakarā sapratām, ka sajuksim prātā, je fiksi neatgriezīsimies Prāgā un nepasēdēsim normālā vietā... Pasēdējām... Un te nu es esmu. Šajā nenormālajā pulkstenī jau augšā, jo baigi vajadzēja, lūk, pie manis palikt, tieši šodien, kad citiem jābūt 7-os no rīta darbā... Un man jāceļas, un jāiet izlaist, jo paní Kuncová stingri pieteica slēgt ārdurvis. Tik tālu par to, kā cilvēks atšķiras no dzīvnieka, pateicoties brīvās izvēles iespējai. Milota vakar vakarā daudz par to runāja. Es daudz vis nepiekritu, it kā jau iepriekš zinot, kā brīvprātīgi izvēlēšos šitā celties tāpēc, ka nevaru izvēlēties tās lietas, kas ar to saistītas, tās man vienkārši vajag, kā tiem dzīvniekiem.