Varoni gaidot
Sades ciemats ir viens no skumjākajiem, nomaļākajiem un pamestākajiem ciematiem pierobežā.

Reiz bija diži plāni tur celt ogļu pārstrādes rūpnīcu un izveidot ne tikai rajona centru, bet pat mazu lielpilsētu.
Protams, miesta apkārtnē nekādu ogļu ieguves vietu nebija. Toties bija PLĀNS. Ievest ogles no vienas draudzīgas republikas, darba spēku no otras draudzīgas republikas un pārstrādāto gala produktu atkal izvest uz visādām citām draudzīgajām republikām.

Kā katrai mazai lielpilsētai pienākas, ciemata (jo pagaidām tas bija vēl tikai ciemats) centrā tika atvēlēta vieta piemineklim.
Kamēr rūpnīcas celšanu vēl sakaņoja, pārskaņoja un plānoja, pieminekli jau paspēja uzsliet. Staltu un skaistu.

Laiki mainījās.

Rūpnīcu tā arī nepaspēja uzcelt. Pilsētu arī ne. Un pieminekli nocēla.
Tik pjedestālu atstāja.

Tā tas tur stāvēja vientuļš, gadiem. Pagāja laiks un lielākajai daļai ciemata jauniešu (daži te vēl bija palikuši, kas nebi ne uz Rīgu, ne Īriju aizbraukuši) pat īsti vairs nebija nojausmas, kam un par kādiem nopelniem pilsētas centrā kadreiz ir bijis piemineklis.

Visvairāk vientuļais pjedestāls krimta bijušajai rajona komitejas priekšsēdētājai, tantei Ksjushaj, kura tajos spožajos gados, starp pieminekļa uzcelšanu un nojaukšanu, bija uzņēmusies pjedestāla pakājē pašrocīgi iekopt krāšņu puķu dobi.
"Nu kam viņiem vajadzēja tik gaužām labu un svaigu pieminekli nonest, suņiem tādiem! Būtu sev stāvējis un varētu bez bažu puķītes apkārt stādīt." -Kā katru pavasari pie sevis klusībā sirdījās brašā pensionāre.

Pirmo gadu pēc pieminekļa nojaukšanas tante vēl to mēģināja darīt. Iekopt puķu dobes, ko pati braši sauca par apstadīījumiem, ap tukšo pjedestālu. Bet tad padzirdēja, ka kaimiņš šo esot par galīgi dulnu nosaucis.
Viņa tak nevar pieļaut, ka šo par dulnu saukā.

Piemājas klumba galīgi nav tas. To neredz viss miests. Tikai lielākā puse. Un tūristi nefotografē, tie paši 2 gabali gadā, kas te pa laikam iemaldās gaužām nejauši, senas radu saknes vai taisnāko ceļu prom meklējot.

Tā ar cerību Ksjusha katru pavasari lūkojās tukšā pjedestāla virzienā. Nu kad, kad reiz atradīsies kāds varonis, kuram tur atkal pieminekli uzslies? Lai var puķu dobi iekopt, tādu, ko visa pilsēta redzētu un apbrīnotu.