Naģa
Viņas vārds bija Nadežda, vai vienkārši Nadja. Maizīti viņa pelnīja Rīgas centrāltirgū, pārdodot zivis. Toties pašas zivis vai vismaz zivju galvas viņai bija par brīvu, tik daudz, cik vien viņa spēja panest. Kaut arī viņas vīrs Anatolijs bija miris 5 gadus atpakaļ - nosalis, bļitkojot uz Daugavas, Nadja nemaz nejutās vientuļa.
Nadja dzīvoja Ziepniekkalnā vienā no Hruščova laiku sērkociņkastītes tipa mājām. Dzīvoja kopā ar savu suni Tobiku. Meita Aļona viņu apciemoja labi ja reizi pa trijiem gadiem. Meita bija aizbraukusi uz "roģinu" Krieviju dzīvot, ieprecējusies Maskavas desu magnāta ģimenē un tagad vadīja desu cehu. Ai, kādi bija prieki, kad Aļona atveda Maskavas desas. Nav jau tādas kā te, Latvijā. Pat Tobiks juta atšķirību. Tie fašisti, kas šeit nākuši pie varas, pat desas vairs normālas netaisa. Nadja bija pārliecināta tētuka Staļina "meita". Pati savulaik komunismu cēlusi - gan bērnībā oktobrēnos gājusi, gan pioniere bijusi.
Nadjai nebija īpaši daudz izklaižu, kā arī nebija daudz svētku dienu. Viņa mēdza atzīmēt savu dzimšanas dienu, kas iekrita vienā dienā ar "starij novij god". Ar tirgus ķotkām mēdza kādu kotelīti iedzert gandrīz katru dienu, un mājās ar viņai vienmēr glabājās baltais, dzidrais. Nē, dzērāja viņa nebija. Par Tobiku parūpējās un arī dzīvoklītis vienmēr bija sakopts. Dzīve nebija slikta. Tik Tobiks mēdza pietaisīt kāpņu telpu, jo nabagam bija vājš puncis. Fašistu veterinārārsts bija pateicis, ka tas no zivju galvām, kuras Nadja Tobikam ik vakarus nesa. Bet vai tad fašistiem var ticēt. Kaimiņos tādi paši fašisti dzīvoja un ik pa laikam lamājās par Tobika izdarītajām šmucēm. Bet vai tad tie necilvēki ko saprot. Viņi pat nesaprot viņas valodu, negrib ar Nadju ne vārdiņa pārmīt krieviski. Īsti fašisti, nebūtu mēs viņus kara laikā glābuši, tad savādāk runātu. Kas ir sunīša kakas... Tā viņi maksā par to, ka atbrīvojām viņus pēc kara... Vēl tas referendums... Ar sirsniņu palika slikti. Nadjai pat nebija tiesības balsot, jo pilsonību tā arī nepaspēja nokārtot - visu mūžu laika nebija, jo komunismu jāceļ bija.
Nadeždas lielākie svētki ir 9.maijs. Tie gan ir svētki! Tad Nadja sapucējas, sapošas un iet svinēt Uzvaras dienu. Arī Tobiks tiek ņemts līdzi. Uzvaras parkā tad nu ir viena lustīga padarīšana. Lieli svētki. Kas zin’, ko Nadja darītu tagad, ja tētuks Staļins toreiz nebūtu labi paveicis savu darbu, kas zin’.
2012. gada 9. maijs bija pienācis. Nadjai bija izkārtota brīvdiena. Ārā spīdēja saulīte. Un šodien bija svētki - uzvaras un fašisma sagrāves svētki. Nadja uzvilka labākos svārkus un blūzi. Nopulēja Staļina foto, kas stāvēja uz galdiņa pie gultas līdzās vīra un Tobika fotogrāfijām. Ak, viņas trīs brīnišķīgie vīrieši : Anatolijs, Staļins un Tobiks. Viņa sakopa arī dzīvoklīti un ielika vāzē trīs sarkanas neļķes. Vienu no neļķēm tomēr paņēma un piesprauda sev pie blūzes. Tobiku novannoja un saķemmēja, lai arī viņš būtu smuks šajos svētkos. Bija pienācis laiks doties uz Uzvaras parku svinēt svētkus. Nadja somiņā ielika puslitru dzidrās dziras, ko meita bija atvedusi no Maskavas. Būs ar ko pacienāt laika biedrus, komunisma aizstāvjus, brāļus un māsas.
Iedzērusi vienu ceļa kāju Nadja aizslēdza dzīvoklīti un devās uz liftu, bet lifts bija salūzis, un fašistu valodā kaut kas uzrakstīts uz zīmītes, kura bija piesprausta pie lifta durvīm. Nadja pie sevis nolamājās un no trešā stāva kāpa lejā pa kāpnēm.
Pēkšņi viss sagriezās kājām gaisā - viņa redzēja visu savu dzīvi, redzēja savu vīru, savu meitu, desas un zivis, Centrāltirgu, Uzvaras pieminekli un neļķes. Viņa krita, krita ilgi, krita, krita un krita, līdz iekrita pašam tētukam Staļinam rokās. Tētuks izskatījās citādāks nekā viņa bija iedomājusies - tam bija aste un ragi, un nagi. Tētuks ieskatījās Nadjai acīs un sacīja: " Fašizm ņipraiģot, ņikogda ņipraiģot!"


Nadežda bija paslīdējusi uz Tobika kakas un nāvējoši pārsitusi galvu pret kāpņutelpas radiatoru.

Tobiks pakasījās un izskrēja ārā pa kāpņu telpas durvīm baudīt saulaino 9. maiju.