asfaltbetona aizpildītājs
Kā zināms, arī ielas dzīvo savu dzīvi, krustojumos tās sarunājas.

„Sveiks Jāni!” Krišjānis Barons uzrunāja Raini.
„Sveiks!”
„Kas jauns?”
„Nekas. Viss tāpat. Nu, vienīgi izlaidumi LU.”
„Lūri zem absolvējušo meiču brunčiem? He, he.”
„Nu beidz, Tu taču zini, ka es tā nedaru.” Rainis smejoties atbildēja. „Nu labi, varbūūt, es šur tur pametu aci.”
„Es zināju!” Krišjānis smējās, bet, pamanīdams, ka Rainis neizskatās sevišķi priecīgs, viņš mainīja attieksmi: „Klau, es redzu, ka Tevi kaut kas nomāc. Kas uz sirds?”
„Nu kas, kas? Protams, ka Elza. Mēs joprojām skaitāmies laulāti, bet cik gadus neesam ne tikušies, ne runājušies. Blakus un tomēr šķirti.” Rainis sadrūma.
„Mjāāā, varu tikai iztēloties. Tagad, kad viņai tas žīds ievācies blakus, Tu noteikti vispār nespēj naktīs pagulēt” Krišjānis saprotoši bilda.
„Aptuveni. Es saprotu, ka viņš ir politiķis un goda vīrs, bet manu prātu moka fakts, ka Elza ir vismaz tik pat vientuļa, cik es.”
„Tev vajag arī vajag ar kādu sieviešu būtni parunāties.”
„Nav jau nevienas, vienā galā Valdemārs visu laiku tarkšķ par mirstošo jūrniecību, otrā galā 13.janvāra iela, tur man momentā uznāk depresija.”
„Nu jā, bet pats zini, ka viss mainās. Agrāk, vai vēlāk, bet jūsu ceļi atkal krustosies. Bet pagaidām ir jādzīvo ar to, kas ir.”
„Es zinu, es saprotu, kas gan es esmu, lai likteni locītu pa savam prātam. Bet nav jau arī nemaz tik traģiski, tagad, kad pārmiju dažus vārdus ar Tevi, man uzreiz uzlabojās gara stāvoklis."
"Tā jau ir labāk." Krišjānis smaidīdams bilda un pavērsa skatienu uz Stacijas pulksteni: „Ai, piedod, man jāsteidzas, es kavēju tikšanos! Pagaidām, es atvados.” Krišjānis paklanījās un devās prom.
„Paliec sveiks, mans vecais draugs.”

Krišjānis aizsteidzās līdz Elizabetei, kura jau gaidīja uz stūra. Viņa bija sakrustojusi rokas un ar kāju sita dusmu ritmu.
„Piedod, mīļā! Mani Jānis mazliet aizkavēja, viņam vajadzēja izkratīt sirdi.”
„Ja? Tev viņa problēmas ir svarīgākas par manējām?”
Krišjānis paskatījās un pamanīja ceļu labotājus Elizabetes ielā.
„Tu man neteici, ka Tev ir caurumiņš aizpildāms. Mans asfaltbetona aizpildītājs ir vienmēr gatavs!” Krišjānis smīnēja un piemiedza ar aci.
„Muļķis tāds!” Elizabete nosarka un viņas lūpas padevās smaidam.