Paviljons
Paviljons.
Zivju.

Zoja strādāja zivju paviljonā jau tik dudzus gadus, ka būtu nepieklājīgi minēt precīzu (vai pat aptuvenu skaitu).

Viņā spēja jebkuru zivi izsfilēt sekundēs.

Galvu nost, iekšas ārā, svirkš, svarkš un gatavs!

Visa viņas (un viņas resnā mājas kaķa Barsika) dzīve bija zivis. Veselas zivis, ķidātas zivis, filejas un zupu izlases.

O jā, filejas un zupu izlases. Zojas izgrieztajiem zivju atkritumiem (ko lepni dēvēja par zupas izlasi) bija vismazākais zivs gaļas saturs. Katrs grieziens bija precīzs, lai pēc iespējas vairāk labuma paliek pie dārgākajiem gabaliem.

Svirkš, svarkš...

Pūlis, kas katru dienu (vai tikai reizi nedēļā, vai vēl retāk, bet tos nav ko ieskaitīt), iepirkās zivju paviljonā, bija visdažādākais. Maziņi ierēdņi un vēl mazāki ierēdnīši, daudzbērnu māmiņas, bezbērnu sekretāres, pusbomži un pusbiezie.

Svirkš, svarkš...

Kādu dienu pie viņas pienāca necila paskata vīrietis, ģērbies patumšās, neuzkrītošās drēbēs un sāka interesēties par zivju izlasi.

Pa priekšu viņš pajautāja, cik tieši daudz zivs ir klāt pie asakām un galvām, pēcāk viņš vēlējās noskaidrot, cik daudz atgriezumu ietilpst kilogramā. Nogrozīja galvu un paņēma pus kilo, samaksājot ar maza nomināla santīmiņiem.

Pēc pāris dienām vīrietis bija klāt atkal, nu jau drošu roku pērkot puskilo „zupas izlases”

Pēc vairākām šādām iepirkšanās reizēm, Zoja, kuru līdz šim bija interesējušas tikai zivis un Barsiks, un lai kāda zivs tiek arī iekš Barsika, sāka ieskatīties dīvainajā pircējā.

Viņš vienmēr bija kluss un neuzkrītošs, ar vieglu, mulsu smaidu, pērkot zivju atgriezumus ik pārdienas, vienmēr par tiem maksājot maziem santīmiņiem.

Zoja sametās vīrieša žēl. Gan jau nabadziņš, nevar atļauties neko vairāk par plānu zivju zupu..

Ech, kā gan viņa to vīrišķi piespiestu pie krūts un sabarotu ar filejām, ikriem un sacepumiem!

Bet atcerēsimies, ka pēdējos gadus vienīgais vīrieškārtas pārstāvis, ar ko Zojai bija bijusi darīšana (izņemot rupjos tirgus krāvējus un seninspekciju, bet tie tak neksaitās), bija paviljona pieklīdenis kaķis Barsiks, kuru tā pārcēla uz dzīvi pie sevis mājās. Lai vakaros divatā ar televizoru nav tik garlaicīgi.

Nevarot izdomāt neko labāku, Zoja nolēma zaudēt tirgus sievas un labākās filētājas stāju, atstājot pie asakām un atgriezumiem krietni vairāk zivs, nekā tas skaitītos pieklājīgi. Vismaz tā nabadziņš dabūtu kādu treknāku komosu...

Bet labie darbi palika neatalgoti. Nākamajā dienā mistiskais pircējs tikai viegli palūkojās Zojas stenda virzienā un devās pa taisno pie tās koši uzkrāsotās zoss Nadjušas. Ak tu tētīt, viņi pat kautko runāja ilgāk, nekā pienāktos vienkārši iepērkoties. Šķiet pat norādīja viņas virzienā un kaza nadja ieķiķinājās.

Zoja juta, kā viņai metas melns gar acīm. Nav dzīvē taisnības! Ko viņš tajā m**kā atradis!?


Nākamajā rītā zivju paviljona darbiniekus pāršalca satraucoša vēsts. Šķiet, viena no tirgus sievām bija paslīdējusi uz karpu baseina malas, atsitusies ar galvu un nemaņā esot noslīkusi.

Barsiks trinās gar saimnieces kājām un mielojās ar izmeklētu fileju.

Dīvainais pircēls vērīja no zivju asakām klīsteri. Tam derēja tikai visla’bāk noķidātās, ar vismazāko zivs gaļas piedevu.