Cibas Galaktiskais Retorikas Čempionāts' Journal

Mājās skorbuls!
Ar silikona krūtīm es pirmo reizi saskāros 14 gadu vecumā. Pēc 5 stundām es pirmo reizi saskāros ar skorbuli. Par skorbuli mēs pagastā dēvējām to nelāgo situāciju kad pusaudža vecumā ierodoties mājās vīra dūšā jaunais, nepieredzējušais cilvēks visiem spēkiem cenšas notēlot normālu, nedzēruša jaunieša uzvedību. Statistika liecina, ka pirmie šāda rakstura mēģinājumi parasti ir lemti neveiksmei. Bērnības draugs gan stāstīja, ka studiju gados katru reizi pēc lekcijām esot iemetis pa kādam alam, un vecāki tik ļoti bija pieraduši pie pastāvošās iekārtas, ka viņos nelāgas aizdomas vairāk izraisīja tie vakari, kuros cienītais ieradās mājās skaidrā prāta. Bet tas jau ir stāsts iz citas operas.

Atgriežoties pie svarīgā, respektīvi - pie silikona krūtīm. Viņu sauca Madara, un viņa bija profesionāla Labvēlīgā tipa grūpija. Savulaik populārajam vokāli instrumentālajam ansablim nebija ne mazako izredžu apmeklēt kādu kultūras nama pasākumu bez Madaras līdzdalības. Nebija nevienas dziesmas, kuras vārdus viņa nezinātu no galvas, neviena grupas albūma, kas grupas dalībnieku autogrāfu aprakstīts nerotātu Madaras goda disku kolekciju un neviena ar grupu saistīta dzeltenās preses raksta, kuru viņa nespētu nocitēt pat pamostoties nakts vidū.

Ar Madaru mēs saskārāmies kultūras nama labierīcībās. Tā nav pati labākā iepazīšanās vieta, bet pēc iztukšotajiem 3 pilzenes aliem viņa šķita kā dieviete uz daļēji nobirušo flīžu un slapjās grīdas fona. Mūsu starpā nostrādāja dzīvnieciskais magnētisms. Pēc pisuāra apmeklēšanas, verot vaļā tualetes durvis manu galvu burtiski pievilka viņas krūtis. Nākamajā mirklī es attapos piespiedis Madaru pie sienas, un elpojot aromātu, ko izstrāvoja viņas Labvēlīgā tipa uzkurinātais ķermenis. Lieki piebilst, ka no turpmāk loģiski izrietošajām darbībām mani atturēja pieredzes un drosmes trūkums, bet dzīvnieciskie instinti tomēr bija savos uzdevumu augstumos, un man pietika prāta viņu uzacināt pie sevis ciemos uz tēju. Pēc 3 manu sirdspukstu ilgstošām pārdomām viņa piekrita.

Neizpratnes un skaudības pilnu pudeļu brāļu skatienu pavadīti mēs devāmies pa Birzleju ielu manas mājas virzienā, fonā vēl bija dzirdama dziesma “Alumīnija cūka”, Madara klusītiņām dungoja tai līdz. Kad mēs bijām nonākuši līdz Birzleju un Vārnu ielas krustojumam Madara izrāvās no manas rokas ciešā tvēriena, paskatījās zvaigžņotajās debesīs un sāka dziedāt.
– Balts kā tikko sasiets melnās kazas siers
– Ir šis bezrūpīgi absolūtais sviests – Es piebalsoju
– Jo man uz dibena ir uzmetusies pumpa
– Un aizbrauc nezināmā virzienā
– Jo es zinu, ka Tev nav sirds

Ar mājas skorbuļiem ir tā, ka vai nu pieķer vai arī nepieķer. Šo dzīves gudrību es nākamajā dienā uzzināju no pudeles brāļiem. Vēl es uzzināju to, ka no manu vecāku dzīvokļa ir pazudis televizors, audiocentrs un veļas mazgājamā mašīna.