Ieskats parastā, mūžam neapmierinātā latvieša ikdienā

Vēlā rudens vakarā, savā aukstajā vienistabas dzīvoklī, kur apkure vēl nav pieslēgta, divos džemperos ievīstījies, es apsēžos pie sava rakstāmgalda, ko apspīd blāvā 20 vatu spuldze. Kreisajā pusē uz galda kūp tikko uzvārīta kafija - melna, stipra, bez cukura. Es aizdedzinu iepriekš no lētākās tabakas uztīto cigareti un atveru savu sešus gadus veco laptopu, pie kura pārkarsušā ventilatora es varu uzsildīt nosalušos pirkstus.
Ciba. Kārtējais garais ieraksts ventilatorā. Manu uzticības kredītu ir grūti izsmelt, bet šoreiz tas izdodas par visiem simts. Nospļaujos. Mēģinu iespļaut papīrgrozā, bet atkal cieš kaķis.
„Nu ko tu lūri, Kant?”, saniknots uzbrēcu runcim. „Ej ka nu spēlējies ar savām pelēm!” Paņemu no krēslapakšas pussagrauztu, pelēku plastmasu, kas reiz bija pele un aizsviežu istabas stūrī. Neveiklums ņem virsroku un pele aizķeras kaķa vajadzībām ierūpētā, no meža atnestā priedes zara pašā augšā. „Un uzkāp šinī kokā! ”, norādīdams uz to, pavēlu kaķim.
„Pasaule iet uz galu”, nodomāju un ar spēku aizcērtu laptopa vāku.