Getliņi

Kārlis dzīvoja netālu no Getliņiem un gāja tiem garām katru dienu, mērojot savus 4 kilometrus līdz darbam mēbeļu veikalā-noliktavā Spārīte-4, kas atradās uz Granīta ielas. Maršrutā bija arī mežs, bet tas Kārlim patika daudz labāk par trokšņaino Maskavas ielu, pa kuru ejot sanāktu paliels līkums. Getliņus Kārlis varēja novērot un apostīt no malas, jo gāja tiem garām pa tālāko malu. Getliņi gan no rīta, gan vakarā bija diezgan mierīga vieta, pa kuru rosījās vairākas miskastes mašīnas un buldozeri, ar smaku, kas palielinājās atkarībā no vēja virziena un ātruma un Kārlis pie tās jau sen bija pieradis. Nevarētu teikt, ka tas bija notrulinājis viņa degunu, tieši otrādi, Kārlis bija iemanījies piefiksēt dažādas smakas un kā viņam šķita - mācēja noteikt ar ožas palīdzību, kādi atkritumi ir atvesti.

Kādu vakaru sēžot pie televizora un lasot grāmatu par Šerloku Holmsu, Kārlis tikai daļēji dzirdēja kriminālziņu sižetu par slepkavas/seksuāla maniaka izbēgšanu no Matīsa cietuma. Ziņās piekodināja iedzīvotājiem būt ļoti uzmanīgiem, atgādināja, ka izbēgušais ir notiesāts par smagiem noziegumiem lielākoties pret sievietēm un ir ārkārtīgi bīstams. Tika izvirzīta teorija par to, ka viņš ir uzlecis uz vilciena, bet, lai gan Kārlis to dzirdēja, viņš par to neaizdomājās, jo bija nonācis grāmatā līdz vietai, kur Holmss saka savu firmas teicienu "Elementāri, Vatson!".

Nākošajā dienā Kārlim bija jāpaliek darbā netipiski ilgi, jo neilgi pirms darba laika beigām bija uzradies nozīmīgs klients, kuram vajadzēja sagatavot piedāvājumu, ko nākošajā rītā jau varētu likt galdā. Kārlis zināja, ka tas varētu rezultēties ar prēmiju, un viņš jau sen sapņoja par savu automašīnu, pēc kuras gan nekad īsti nebija nepieciešamība, bet ar kuru varētu kaut vai braukt uz darbu, jo cik tad var ostīt tos atkritumus, tā Kārlis sev teica. Viņam jau bija 43 gadi, neprecējies, socializējās tikai tik daudz, cik darbā tas bija nepieciešams un apmēram reizi ceturksnī Kārlis izsauca kādu eskortmeiteni, jo vilkšanās uz bāru gluži vienkārši nebija tā vērta. Nebija tas prieks lēts, "Ļaunākajā gadījumā tur arī notērēšu savu prēmiju, jo kopš pēdējās meitenes kādi 3 mēneši jau pagājuši," sapņoja Kārlis. Klienta vēlmes bija tik specifiskas, ka tad, kad Kārlis bija visu pabeidzis un pacēlis galvu, lai paskatītos uz pulksteni, tas rādīja vienpadsmit. "Eh," nopūtās Kārlis, "nepagūšu palasīt grāmatu, bet nu nekas," un paņēma mēteli un devās mājās. Bija agrs rudens, gaiss bija silts un Kārlis nodomāja, ka sen caur mežu nebija gājis tumsā, bet viņš zināja, ka spocīgi būs tikai tad, ja sev iestāstīs, ka mežā kaut kas ir. Tā kā domas viņam aizņēma svarīgais klients un rītdienas tikšanās, tad tikai pie Getliņiem viņa prāts pārslēdzās uz ko citu. Pulkstenis jau bija pusdivpadsmit, bija pagājusi pusotra stunda kopš Getliņu slēgšanas. "Hm, jauna smaka," nodomāja Kārlis, "tādu vēl neesmu ostījis". Gaiss oda pēc kaut kā sīva un Kārlis ieinteresēts mēģināja saprast, kas tas varētu būt un, šādi koncentrējoties uz neparasto smaku, viņš izdzirdēja meitenes kliedzienu, kas nāca no apmēram 200 metru attāluma izgāztuves iekšienē.

Kārlis instinktīvi devās kliedziena virzienā un sāka drudžaini domāt, kāpēc lai izgāztuves vidū atrastos kliedzoša meitene. Neviens sakarīgs iemesls prātā neiešāvās un Kārlis sāka domāt, ka tā iespējams bija cita skaņa, ko viņš noturēja par kliedzienu, bet pēkšņi mēnesnīcas gaismā viņš saskatīja guļošu sievietes tēlu uz zemes kādus 30 metrus tālāk no viņa. Aizmirsdams visu, viņš metās tai klāt un tikai nonācis meitenei blakām viņš ievēroja, ka viņai ir aizbāzta mute un ka viņa neizpratnē skatās uz atnācēju. Kārli pārņēma nelabas nojautas, bet nedomājot viņš sniedzās pēc mutes aizbāžņa un tajā brīdī sajuta aiz muguras asu priekšmetu, kas visticamāk bija nazis un nedaudz aizsmakušu balsi "Nepieskaries viņai, paej malā!" Kā zibens no skaidrām debesīm pār Kārli nāca apgaismība - maniaks, kas slepkavo sievietes, izbēdzis no cietuma, uzlecis uz vilciena un tepat netālu dzīvojamu māju rajonā nokāpis un dabūjis sev jaunu upuri. Kārlis pacēla rokas, signalizēdams, ka negrasās darīt neko muļķīgu, viņš bija pārakmeņojies, viņa sirds sāk dauzīties, bet prāts visam ķermenim deva komandu - dari, kā viņš saka, un Kārlis pakāpās vairākus soļus sāņus un palika stāvot. "Šitā es nebiju domājis," pie sevis nočukst maniaks, "ko lai tagad iesāk ar šito idiotu?" Kārlim bija parādījusies otrā elpa, viņš lēnām apgriezās, ieraudzīja maniaku, kuram bija tumšas drēbes un melna cepure un nedroši to uzrunāja "Neaiztiec, lūdzu, meiteni, laid viņu vaļā, es palikšu!" Nez vai kāds uzzinās par viņa bruņiniecisko rīcību, Kārlis paralēli savam drosmīgajam priekšlikumam nodomāja. Slepkava nedaudz apjuka "Sapisies esi?" skanēja kodolīgs jautājums un pēc brīža piebilde "Labi, kamēr domāju, tu," roka novicinājās uz meitenes pusi "izģērbies un pavārties pa zemi!" Kārlis iekšēji noskurinājās, "Slimais," viņš nodomāja un saprata, ka ar diskutēšanu šeit nebūs līdzēts, tāpēc viņam radās jauna ideja. Viņš lēnām nolaida rokas un apsēdās apmēram četrus metrus no meitenes un ievēroja, ka maniaks viņam nemaz nepievērš uzmanību, bet skatās uz meiteni, kura joprojām ar aizbāztu muti pogā vaļā kreklu.

Slepkava šķita aizmirsis, ka bez meitenes viņa redzeslokā ir vēl kāds, un Kārlis sāka lēnām čamdīties pa zemi, meklēdams jebko, kas noderētu kā ierocis cīņā ar maniaku, kuram uzbrukt varētu atļauties tikai gadījumā, ja viņš to neievērotu, citādi rūdītais noziedzinieks viņu nodurtu ātrāk nekā viņš spētu pacelt pret to roku. Kārļa roka uzdūrās kaut kādam mazam izcilnim, kas šķita sastāvdaļa no kaut kā lielāka. Parokoties ar pirkstiem un tajā pašā laikā uzmanīgi vērojot maniaku, Kārlis no zemes izraka kaut kādu figūriņu, kas droši vien bija domāts kā aksesuārs dzīvokļa vai mājas interejerā. Figūriņa bija smaga un Kārlis bija pārliecināts, ka viņam izdosies iesist tik stipri, lai maniaks zaudētu samaņu, tagad tikai bija jāgaida piemērots mirklis. Cerības vairoja fakts, ka maniaks visu šo laiku uz viņu pat nebija paskatījies, viņš bija pārāk aizrāvies ar meiteni, kas nu jau bija pavisam kaila izģērbusies sēdēja uz zemes un izbijusies skatījās uz noziedzinieku. Kārlis visiem spēkiem cenšoties koncentrēties uz savu uzdevumu, tomēr nespēja neievērot meitenes skaisto ķermeni. Maniaks šķita iepriecināts un drīz atskanēja pavēle "Gulies uz vēdera!" Meitene to diezgan aši izdarīja ("Pat pārāk aši," nodomāja Kārlis) un slepkava viņai pienāca klāt, diezgan spēcīgi uzšāva ar plaukstu pa dibenu un ar otru roku, kurā turēja nazi, satvēra meiteni aiz matiem un lēnām parāva uz savu pusi, meitene iekunkstējās. To visu darot maniaks bija ieņēmis pozu ar muguru pret Kārli un tas nozīmēja, ka pienācis laiks rīkoties un glābt meiteni.

"Pacel dibenu!" ar manāmu iekāri balsī, pavēlēja maniaks, tajā pašā laikā lēnām pogājot vaļā bikses, taču atpogāt viņš tās nepaguva, jo saņēma smagu triecienu pa galvu un pārkrita pāri meitenei. Kārļa sitiens bija izdevies, viņš atvēzējās pietiekoši spēcīgi un sita pa pakausi, jo tas bija vispieejamākais. Meitene, sajutusi, ka kaut kas uz viņas uzkrita, pagriezās, pagāza malā maniaka ķermeni, izņēma no mutes aizbāzni un Kārlis jau sagatavojās viņu apkamt, taču meitenes acīs bija vērojama panika, viņa tā vietā, lai skrietu pie Kārļa, pieskrēja pie maniaka ķermeņa, pagrieza to ar seju pret sevi un sāka to raustīt, šņukstēdama "Marek, dzirdi, Marek, celies, MAREK!" Ievērojusi asinis ap brūci, ko izveidoja Kārļa sitiens viņa šausmās nočukstēja, "Ko tu izdarīji?"
"Tu.... tu viņu pazīsti?" Kārlis izmocīja un viņu lēnām sāka pārņemt nelaba priekšnojauta.
"Marek? Marek, lūdzu," meitene raustīja ķermeni... "VIŅŠ NEELPO, VIŅŠ IR MIRIS!" atskanēja kliedziens. Meitene pagriežas pret Kārli: "Tu viņu nogalināji!"
"Viņš... nav.... slepkava?" Kārlis vaicāja drīzāk sev nekā meitenei.
Meitene, joprojām kaila, piecēlās kājās, pieskrēja pie Kārļa un sita viņu ar abām rokām, pie katra uzsitiena izbļaujot "Kāds... slepkava... tu... idiot..... Mēs.... atnācām... paspēlēties"
Kārlis bija ļoti apjucis, bet viņa prāts saprata, vienīgo vērā ņemamo faktu tajā brīdī - viņš bija kļūdījies, tas nebija maniaks, tāpēc viņš pastūma meiteni malā un piesteidzās pie guļošā. Viņš nevarēja sataustīt pulsu. "Bļeģ, es taču to nekad neesmu mācējis," nolamājās Kārlis un pievērsās sirdij. Tikmēr prātā šaudījās izmisušas domas "Nav....nekā... nē, ir. Ir? Jā ir". Kārlis sajuta guļošā sirdspukstus un pēc brīža ievēroja, ka viņš arī lēnām elpo. "Viss kārtībā, viņš ir dzīvs," atvieglotāko nopūtu dzīvē izdvesa Kārlis, kamēr meitene pieskrēja pārliecināties, joprojām šņukstēdama. Atvieglojuma sajūtu pēc mirkļa pārņēma dusmas.
"Ko jūs te darāt? Kāpēc viņam ir nazis? Jūs esat galīgi stulbi?" viens pēc otra bira jautājumi.
"Es... mēs... spēlējāmies," sāka stostīties meitene.
"KO?"
"Nu Mareku ļoti uzbudina atkritumu smaka, mēs dzīvojam otrpus Maskavas ielai un kad vējš pūš uz mūsu pusi, tad mums ir sekss uz balkona, tas viņu padara traku un tas mums ir labākais sekss. Kad viņš saož atkritumus, viņā pamostas zvērs. Tagad sen nebija vējš pūtis, mums nācās atnākt te."
Kārlim bija mājās internets, viņš zināja, ka fetiši ir visādi, tāpēc šis fakts bija, lai gan grūti, tomēr sagremojams. "Bet kāpēc nazis?"
"Nazis mums parasti ir, kad spēlējam izvarošanu, tu te nejauši trāpījies, viņš sākumā nesaprata ko darīt, bet viņa lielākā vēlme jau sen bija, lai kāds uz to visu noskatās", aizsapņojās meitene "un mana jau īstenībā arī!"
"Jūs, goda vārds, esat pilnīgi prātu zaudējuši," dusmojās Kārlis, bet meitenes kailās krūtis viņu burtiski hipnotizēja, tāpēc dusmas ātri izplēnēja. "Es pazūdu, vari saukt ātros, vai gaidīt, kad viņš pamodīsies" un Kārlis piecēlās un metās skriet.
Viņš bija gaidījis, ka meitene sauks "Pagaidi!" un varbūt pat gribēs lai viņš paliek un pat iespējams ko vairāk, bet nekas neatskanēja, tāpēc Kārlis beidza skriet tikai tad, kad Getliņu poligons bija aiz muguras. Mājās Kārlis noskatījās nakts ziņas, kurās vēstīja, ka slepkava-maniaks atrasts kādā Matīsa ielas mājas pagrabā, un devās gulēt. Garām Getliņiem Kārlis vairs nekad negāja, pēc mēneša nomierinājās un saprata, ka atkritumu pārītis viņu nemeklē un par prēmiju paņēma līzingā Shkoda Octavia, kā arī skaistāko eskortmeiteni Viviānu.