Ilzītes fantastiskās dēkas Pokaiņos
Ilzīte kātoja mājup no Vecmazbebriem uz Jaunsviršdaugām. Svinības pie vecās vecmazbebrienes bij bijušas diezgan lepnas - iestiepušās veselas trīs dienas pēc graudu kulšanas. Un tad vēl Jančuks ar savu romantiku, aiztikšanu aiz pupiem un vilkšanu uz siena šķūni. Un miestiņš. Un brandavīns. Un ābolu brādziņa. Un Ješkas kandža. Un visā beigu galā, Andrejs ar driģenēm, kaņepīti un mazliet velnazāles.

Ilzītei griezās galva, iekšās dega un vienlaicīgi atdzisa mazi ledus gabali. Laiku pa laikam ap acīm noplaiksnīja zila gaisma. Pa kreisi soļoja spārnots zirgs un tam uz muguras sēdēja trīs rozā vāveres. Ilzīte nopietni ceļoja alternatīvā pasaules uztverē. Ritēja 1543. gada atvasara.

Viņa soļoja klupdama krizdama, solis uz priekšu, otrs diagonāli, trešais pa kreisi. Ar katru soli viņai sāka likties, ka viņa paliek arvien lielāka un lielāka. Tas protams droši vien arī bija tikai kārtējais īpašo sēņu efekts, bet sajūta bija ļoti reāla. Pat likās ka apkārtējie koki paliek mazāki. Ilzītei arvien vairāk palika bail.

Pēc brīža, Ilzīte slāja jau tik liela, ka laiku pa laikam netīšām nolauza pa kādam kokam. Paklūpot izgāza birztalu ar visām saknēm. 'Esmu jau pusceļā, Pokaiņu mežiņā, gan jau ka drīz būs mājas, gultiņa un mammas dusmas', nodomāja ilzīte.

Tajā brīdī viņa sāka rīstīties, spļaudīties un jau pēc pāris sekundēm pirmā akmeņu šalts tika izvemta uz Pokaiņu pakalniem. Ilzīte skrēja vemdama. Akmeņu kaudzītes krāvās viena pēc otras.

---

Ilzīte pamodās vēlā pēcpusdienā, pie kūts, kad māte tai uzgāza toveri ūdens uz galvas. Galva sāpēja drausmīgi, viņa neatcerējās kā nokļuvusi mājās.